No visas sirds es sveicinu katru no jums Svētā tēva Benedikta XVI vārdā, kuru man ir gods pārstāvēt jūsu valstī – Latvijā. Svētais tēvs vēlējās būt klātesošs šeit īpašā veidā, tāpēc par godu katedrāles jubilejai, ko šodien kopīgi svinam, ir nosūtījis savu tēvišķo vēstījumu un apustulisko svētību. Man ir gods nolasīt jums pāvesta Benedikta XVI vēstījumu: Sakarā ar 100. Jelgavas katedrāles iesvētīšanas jubileju Svētais tēvs apliecina savu līdzdalību visas diecēzes priekā un sūta tai sirsnīgus sveicienus. Vēlot, lai šis notikums atmodina ticīgajos atjaunotu uzticību dievišķajam labumam, Svētais tēvs mudina diecēzes katoļticīgos kļūt arvien dedzīgākiem Evaņģēlija sludinātājiem un tuvākmīlestības kopības lieciniekiem. Ar šādiem vēlējumiem Svētais tēvs izlūdz priekš Jūsu ekselences, priesteriem, Dievam veltītajām personām un visiem ticīgajiem bagātīgas dāvanas un Debesu žēlastību un visiem klātesošajiem dāvā apustulisko svētību. Kardināls Angelo Sodano Valsts sekretārs Dārgie ticīgie! Šodien visa Jelgavas diecēze svin svētkus, jo mēs svinam Jelgavas katedrāles, kas ir diecēzes baznīcu māte, 100. iesvētīšanas gadadienu. Izsaku lielu pateicību V.E. bīskapam Antonam Justam, jūsu tēvam un ganītājam, kas mani ir laipni aicinājis svinēt šo pateicības Svēto Misi. Sirsnīgs paldies, ekselence, par manis iesaistīšanu šajos diecēzes kopienai nozīmīgajos svētkos. Paldies! Jūsu katedrāles vēsturē atspoguļojas Jelgavas diecēzes, kas ir izveidota 1995.gada 2.decembrī, vēsture. Bīskapija un tās pirmais bīskaps, monsinjors Justs, ir nosvinējuši šī notikuma pirmos 10 gadus un vēlējās to atzīmēt ar svētceļojumu uz Romu, lai pie apustuļu Pētera un Pāvila kapiem pateiktos Kungam par šajā laikā saņemtajām žēlastībām. Šajos gados baznīca Jelgavā ir spējusi augt un nostiprināt savas struktūras vairākos virzienos. Bet vispirms jau diecēze ir spējusi augt kā Dieva ģimene, kā Dieva tauta. Bīskaps kā ticības skolotājs, līdzdarbojoties priesteriem un daudziem lajiem, dedzīgi darbojas viņam uzticētajā Kunga druvā. Ar Dieva palīdzību vēl vairāk ir nostiprinājusies ticība – šis dārgums, ko esat saņēmuši no jūsu priekšgājējiem, kuriem bija jāpārdzīvo daudzas ciešanas ateistiska un materiālistiska režīma dēļ, kurš liedza viņiem apmeklēt baznīcu un publiski apliecināt savu ticību Jēzum Kristum. Latvijas katoliskā Baznīca tika vajāta un mocīta, jo gani un ticīgie nevēlējās atteikties no ticības patiesību apliecināšanas. Dārgie brāļi un māsas. 100 gadi ir pagājuši kopš tās dienas, kad tika iesvētīta šī baznīca, kas vēlāk kļuva par katedrāli. Šodienas svētki ļauj mums pārdomāt šīs realitātes, ko mēs saucam par baznīcu, divus aspektus: pirmais aspekts atklāj baznīcu kā celtni, kas ir īpaša vieta, lai tiktos ar Dievu, līdzīgi kā Derības telts Vecajā derībā;
otrais aspekts atklāj Baznīcu kā kopienu, kas ir pulcināta Kunga vārdā, kopienu, kas ir un kļūst par kopības vietu. I Baznīca – celtne: Vispirms jau varam teikt, ka jūsu skaistā, neogotikas stilā celtā katedrāle ir Dieva templis, Dieva izvēlēta vieta lai mājotu starp Jelgavas diecēzes ticīgajiem. Mūsu Dievs, kristiešu Dievs nav filozofu Dievs, bet gan vēstures Dievs. Viņš ir Emanuels – Dievs-ar-mums. Trīsreiz svētais Dievs, pavisam atšķirīgais no cilvēka, ir atklājis sevi un ļāvis cilvēkiem sevi pazīt. Viņš bija un ir klātesošs cilvēku vēsturē lai īstenotu savu ieceri par kopību brāļu kopienā. Pestīšanas vēsturē varam sastapt dažādus Dieva klātbūtnes cilvēku vidū brīžus un veidus: no visuma tempļa paradīzes dārzā līdz apsolītajai zemei; no derības telts tuksnesī līdz templim Jeruzalemē; no Kristus cilvēciskās dabas līdz Baznīcas struktūrām un katrā no tās locekļiem. Dieva iecere un viņa klātbūtne visumā un vēsturē atklājas jau no pirmsākumiem un sasniedz savu pilnību Jēzū Kristū un turpinās Baznīcā – Viņa Miesā[1]. Dārgie brāļi un māsas. Dievs ir vēlējies mājot mūsu vidū, lai mēs varētu redzēt viņa godību un kļūt par līdzdalībniekiem viņa žēlastībā un patiesībā[2]. Baznīca – celtne, tātad, ir vieta, ko Viņš izvēl un svētdara sev par mājokli. Tā ir Viņa klātbūtnes un pestījošās darbības vieta, kas tādā veidā saistās ar Viņu.  Svinot šīs katedrāles iesvētes simtgadi, mūsos rodas apziņa, ka šī ir svēta vieta; vieta, kur cilvēks tiekas ar Dievu; vieta, kas ir izvēlēta dialogam starp Dievu un cilvēku. Jelgavas baznīca ir Dieva ģimenes, Dieva svētceļojošās tautas mājas. Dārgās ģimenes, jūs, kas saskaņā ar II Vatikāna koncila definīciju esat mazā mājas baznīca[3], nāciet bieži šajā baznīcā, lai lūgtos kopā ar saviem bērniem. Ģimene, kas lūdzas kopā, paliek kopā! Lūgšana ģimenē izsaka tiešo kristieša identitātes toni, piederībai Kristum vispatiesāko nozīmi.
II Baznīca – celtne, kopienas zīme un kopības vieta: Kā jau esmu teicis, dievnams ir kopienas mājas, tā ir īpaša kopības vieta. Tātad, vārds baznīca nenozīmē tikai konkrētu celtni, veidojumu, ko redzam ar savām acīm un varam tam pieskarties. Baznīca ir arī kopiena, kas aicināta vienoties šajā svētajā vietā, lai svinētu un dzīvotu savu kopību ar Kungu. Baznīca esam mēs visi, pulcināti pie altāra, kas ir Kristus, ar kuru mēs vēlamies būt kopībā. Un, tātad, saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem, šī kopiena sevi atklāj un veido kā svētu templi Kungā, Dieva mājokli Svētajā Garā[4], sasniedzot Kristus pilnības mēru[5], Debesu Jeruzalemē[6]. Koncila konstitūcijā Lumen gentium starp tēliem, ko Tēvi iesaka, raksturojot Baznīcas noslēpumu, un, kuru pamati ir tajā pašā atklāsmē, atrodam arī celtnes tēlu, celtni, veidotu no dzīviem akmeņiem, būvētu uz apustuļu pamatiem un dibinātu uz stūrakmens, kas ir Kristus[7]. Tagad jūs saprotat, kādēļ arī materiālai būvei pašai par sevi ir svarīga nozīme. Jūsu katedrāle ir skaista, funkcionāla un pieder kopienai, jums visiem, lai pulcētu jūs svētā vietā – vietā, kas tika iesvētīta pirms 100 gadiem – lai svinētu svētos noslēpumus, tas nozīmē klausīties Dieva vārdu, kopīgi lūgties, saņemt sakramentus un svinēt Euharistiju. Jūs, dārgie ticīgie, esat šīs garīgās celtnes, Dieva Baznīcas dzīvie akmeņi. Dārgie ticīgie. Starp baznīcu - celtni un Baznīcu - kopienu pastāv savstarpējas un īpašas attiecības. Sv. Augustīns saka: „Redzot veidotu materiāli mūros, lai tiek veidots garīgi dvēselēs; un to, ko redzam piepildītu akmenī un kokā, lai, ar Dieva žēlastību, piepildās arī mūsu miesās” [8]. Dārgie brāļi un māsas. Noslēgumā mums jāsaprot, ka dažādi objekti dievnamā, īpaši jau prezbitērijā, kā altāris, ambona, sēdeklis vai katedra, tabernākuls utt. nav tikai vienkārši objekti, kas domāti noteiktām liturģiskām darbībām, bet gan debesu realitāšu simboli. Katedrālē, kā katrā baznīcā, ir, tā teikt, pievilkšanas poli. Vispirms jau tie ir: Altāris: ģimenēs, jūsu mājās, galds ir dabisks vides centrs. Ģimene pulcējas kopā ap galdu, lai svētku gaisotnē piedzīvotu svarīgākos dzīves mirkļus, un, tādējādi, galds kļūst par interpersonālas kopības centru. Baznīcā šis galds ir altāris, kurš, kā saprotat, ir Kristus simbols, stūrakmens. Kristus ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, altāris kļūst par tikšanās vietu starp debesīm un zemi. Uz altāra ik reizi svinot Euharistiju tiek atjaunots Lieldienu noslēpums. Ticīgo kopiena pulcējas ap altāri lai svinētu jauno un mūžīgo derību. Ambona: Baznīca ir dialoga kopiena (tā to ir definējis pāvests Pāvils VI). Tātad ambona ir pastāvīgs Vārda simbols. To pamatoti dēvē par Vārda galdu, tādējādi veidojot saikni ar Kristus Miesas galdu. Svētais Jānis savā evaņģēlijā skaidri saka: „Vārds ir tapis miesa un dzīvoja mūsu vidū”. Tātad, uzklausot Vārdu liturģijas laikā, mēs līdzīgi svētajam Jānim „kontemplējam Viņa godību, Tēva viendzimušā Dēla godību, pilnu žēlastības un patiesības!” [9]. Sēdeklis: katedrālē šo sēdekli sauc par katedru, un tā arī dod vārdu visai celtnei: katedrāle nozīmē baznīcu, kur atrodas bīskapa katedra. Arī tā ir paliekoša zīme. Tā ir bīskapam paredzēta vieta vai arī priesterim, kas vada kopienu, ja bīskaps nav klātesošs. Šī īpašā vieta nav domāta lai paceltu kāda prestižu. Tieši pretēji, tā īpašā veidā vēlas izteikt kalpojumu, kas ar to saistās – kalpojumu vadīt kopienu un tās kopīgo lūgšanu. Bīskapa sēdeklis ir bīskapa kā skolotāja un viņa pravietiskās, karaliskās un priesteriskās misijas simbols. No katedras bīskaps kā Tēvs un Gans vada, māca, svētdara un valda ganāmpulku, ko viņam ir uzticējis Svētais tēvs. Tabernākuls: Kristus klātbūtne svētajās maizes un vīna zīmēs, kā jūs labi saprotat, neatklājas tikai Svētās Mises laikā. Arī pēc šī Upura Kristus tiešām ir Emanuels, Dievs-ar-mums. Dienu un nakti Viņš paliek mūsu vidū. Tāpēc es jūs aicinu dzīvai Vissvētākā Sakramenta godināšanai, kā privātai, tā arī publiskai. Dārgie brāļi un māsas. Šodien katedrāles simtgades svinībās vispirms jums novēlu, lai jūs visi kopā, gani un ticīgie, varētu kļūt par ticības un žēlastības kopienu, par tuvākmīlestības un apustulāta kopienu. Es novēlu jūs visus Vissvētākajai Jaunavai Marijai, kurai ir veltīta jūsu katedrāle, lai viņa jūs sargā un jūs aizved pie Jēzus, sava dēla: Per Mariam ad Jesum! Āmen. __________________
[1] sal. LG 2-4; SC 5-6; DV 2-4; AG 2-5
[2] sal. Jņ 1,14
[3] sal. LG
[4] sal. Ef 2,21-22
[5] sal. Ef 4,13
[6] SC 2
[7] LG 6
[8] Serm 336; 1; PL 38, 1472
[9] Jņ 1,14 | 
;)