Priesterība Vecajā Derībā
Tāpēc šoreiz vēlos dalīties pārdomās par Jēzus, Augstā priestera, sūtību, par ko tik skaidri un izsmeļoši runā Vēstules ebrejiem autors. Šajā sakarībā vērts ielūkoties Vecajā Derībā un uzzināt, kas ir augstais priesteris Izraēļa tautas vēsturē.
Senatnē upurēt Dievam drīkstēja katrs cilvēks, bet to darīja galvenokārt ģimenes tēvs savu mājinieku klātbūtnē. Pēc derības noslēgšanas starp Dievu un Izraēļa tautu Sinaja kalnā tika izveidota stingra hierarhija – augstais priesteris, priesteri un levīti (Sk 1, 48-53). Vecās derības laikā kalpošanai svētnīcā Dievs izvēlēja tikai Levi cilti, bet uz priesterības kārtu no tās aicināja vienīgi Āronu un viņa dēlus (Izc 28). Priesterības vara tika pārmantota, bet augstā priestera varu mantoja augstā priestera vecākais dēls.
Kā lasām Izceļošanas grāmatā (29, 1-37) – Mozus Āronu un viņa dēlus par augstajiem priesteriem iesvētīja ļoti svinīgi. Priesteri ļaužu dēļ tiek iecelti lietās, kas attiecas uz Dievu, lai upurētu dāvanas un upurus par grēkiem (Ebr 5, 1). Kā sacīts Katoliskās Baznīcas katehismā – “šī priesterība, iedibināta, lai sludinātu Dieva Vārdu (Mal 2, 7-9) un atjaunotu vienotību ar Dievu, veltot upurus un lūgšanas, nespēj īstenot pestīšanu; tā spiesta visu laiku atkārtot upurēšanu, nepanākot galīgo svētdarīšanu (sal. Ebr 5, 3; 7, 27; 10, 1-4), kuru spēj īstenot vienīgi Kristus upuris”.
Jēzus Kristus – mūsu Augstais priesteris
Visi Vecās Derības pirmtēli, īpaši augstā priestera kalpošana, savu piepildījumu rod Jēzū Kristū, kas ir vienīgais [..] vidutājs starp Dievu un cilvēkiem (1 Tim 2, 5). Euharistijas svinībās tiek sacīta šāda lūgšana: “Pieņem to svēto, neaptraipīto dāvanu, ko Tev sniedza Tavs augstais priesteris Melhizedeks.” Katehisms uzsver, ka “Melhizedeku, visaugstā Dieva priesteri, (Rad 14, 18) kristīgā Tradīcija uzskata par Kristus priesterības pirmtēlu, jo Kristus ir vienīgais Augstais priesteris pēc Melhizedeka kārtas (Ebr 5, 10; 6, 20), svēts, nevainīgs, neaptraipīts (Ebr 7, 26), kas ar vienu upuri [..] uz mūžiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek svētdarīti (Ebr 10, 14), tas ir, ar vienu vienīgo savu upuri uz krusta” (KBK 1544).
Un šeit mēs nonākam pie paša svarīgākā slēdziena, pie mūsu ticības pamata, par ko runā Vēstules ebrejiem autors. Tā kā mums ir liels Augstais priesteris, kas izgājis caur Debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo Viņš nav tāds augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet gan tāds, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. (Ebr 4, 14-15) Mēs visi, pieņemot Kristības sakramentu, tiekam iesaistīti Kristus vispārējā priesterībā. Ikviens no mums ir aicināts doties turp, kur gāja Jēzus – mūsu Augstais priesteris. Viņš nav tāds kā Vecās derības priesteris, kas bija no cilvēku vidus ņemts cilvēku labā, [..] iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem, un kas var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī pats ir vājību apņemts. Un tādēļ viņam pienākas kā tautas, tā arī sevis dēļ upurēt par grēkiem (Ebr 5, 1-3).
Jēzus pats Lieldienās kļūst par upurjēru, lai mirtu par visas tautas grēkiem. Jēzus ir tāds Augstais priesteris, kas nosēdies pa labi godības tronim Debesīs, tās svētnīcas un īstās telts kalpotājs, kuru uzcēlis Kungs, ne cilvēks (Ebr 8, 1-2). Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā, nevis lai sevi bieži upurētu, kā priesteris ik gadus ieiet svētnīcā ar svešām asinīm, – citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma. Bet tagad Viņš vienreiz laiku beigās ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, sevi upurējot (Ebr 9, 24-26).
Svētā Mise
Ikreiz Svētajā Misē mēs dzirdam vārdus: “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus...” Tā ir pagodināšanas stunda. Jēzus saka: “Šīs stundas dēļ es atnācu.” Mēs katrā Svētajā Misē tiekam “iekļauti” šajā pagodināšanas stundā. Mēs visi – laji vispārējās priesterības spēkā, pateicoties Kristības un Iestiprināšanas sakramentam, un klērs ordinētās priesterības spēkā – piedalāmies vienā vienīgajā Kristus upurī, kas kļūst klātesošs Baznīcas euharistiskajā Upurī.
Krusts un manas dzīves maiņa
Tieši uz krusta Jēzus tiek pagodināts. Jāņa evaņģēlijā lasām Viņa sacītos vārdus: “Kad es tikšu pacelts virs šīs zemes, es visus pievilkšu pie sevis.” (Jņ 12, 32) Mums ir jānomirst kā kviešu graudam, lai nestu daudz augļu. Tur, kur ir gājis Jēzus, ir jāiet arī mums. Māceklis nav lielāks par savu Mācītāju. (Mt 10, 24)
Un vēl Jēzus teica: “Kas mīl savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas ienīst savu dzīvību šajā pasaulē, tas to saglabās mūžīgajā dzīvē. Kas grib man kalpot, tas lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps. Ja kāds būs man kalpojis, to pagodinās Tēvs.” (Jņ 12, 25-26) Ja vēlamies tikt pagodināti, mums ir jāiet šis Jēzus ceļš. Cita ceļa nav. Atteiksimies no vecās, grēcīgās dzīves. Mainīsimies.
MAINĪSIMIES! Sekosim Jēzum. Amen. Mieramtuvu.lv |
