Palasīsim...  Liecības

Dzīves mācīb­stun­da

No­rberts Skrau­cis: Pir­mais gads lau­lībā bi­ja vie­nam ot­ra ie­pa­zīša­na.

Ine­se Skrau­ce: Kad pie­dzi­ma pir­mais bēr­niņš, tas bi­ja skaists laiks un auti­ņi bi­ja pa­sa­kai­ni, ne­bi­ja tā, ka ar bēr­niem sākās kaut kādas pro­blēmas, tie­ši ot­rādi.

No­rberts: Mēs zi­nājām, ka būs pir­mais bērns, bet ne­zi­nājām, kā tas jāaudzi­na, bi­jām pārdo­mās par ne­zi­nāmo nākot­nē.

Kad di­vi cil­vēki ir ko­pā, tad, ga­diem ejot, vi­ņi sa­aug ne ti­kai ik­die­nas lie­tās, bet arī do­mās un vār­dos. In­te­re­san­ti ska­tīties, kā di­vi cil­vēki pa­liek līdz­īgi - acu ska­tie­ni, se­jas vaib­sti.

Inese: Pirms es tei­cu jāvār­du No­rber­tam, bi­ju ga­du pār­do­mās, un tad es sa­pra­tu, ka tas ir mans īs­tais cil­vēks.

No­rberts: No­ti­ka di­vas zīmīgas lie­tas, pirm­kārt, sa­gai­dot 2000. ga­du, mēs bi­jām vie­nā pa­sāku­mā, ku­rā es spēlēju, šajā pa­sāku­mā no­ti­ka mūsu sa­de­ri­nāša­nās. Tā bi­ja pirm­ā lie­ta, ko mēs ko­pīgi vei­cām jaun­ajā mil­len­ni­umā.

Ot­ra no­zīmīgā lie­ta bi­ja di­vas ne­dēļas pirms kāzām, kad 2000. ga­dā no­ti­ka Jaun­iešu die­nas Ro­mā. Ine­se arī tur pie­da­lījās, bet es pa­li­ku mājās. Tad mēs viens ot­ru neredzējām, bet sa­vās do­mās un jūtās bi­jām ļo­ti cie­ši. Lūg­ša­nas un gai­dīša­nas brīdis, ku­rā va­rēja palikt vie­nat­nē un do­māt par šo iz­šķi­ro­šo so­li, kas ir mūža so­lījums.

Sa­skar­sme ar lūg­ša­nas dzīvi

Ine­se: Ma­na lūg­ša­nas dzīve sākās 18 ga­dos, kad sākās arī ma­ni dzīves mek­lēju­mi, tikai tad es re­āli ap­jau­tu, kas ir Dievs un ka Viņš re­āli dar­bo­jas.

No­rberts: Ve­cāki mani jau no bēr­nības ve­da uz baz­nīcu, bet ti­cību jau ne­var ne­vie­nā ie­likt un tāpat arī at­ņemt, tā pa­šam jāmek­lē un jāatrod. Man ir pa­lai­mējies, jo es­mu sa­ti­cis daudz la­bu cil­vēku, kas man ša­jos jau­tāju­mos pa­līdzēju­ši rast skaid­ras at­bil­des. Ta­jā pašā lai­kā gāju četrus ga­dus svēt­ce­ļo­ju­mā.

Vel­tīša­nās laiks

Ine­se: Tas ir vie­nīgais sāpīgais punkts, ar ku­ru mēs bie­ži sa­ska­ra­mies. Ja kāds strīds sa­milst, tad ti­kai tādēļ, ka nav lai­ka vie­nam priekš ot­ra. Lai veik­smīgi at­ri­si­nātu ­šo pro­blēmu, mēs vispirms iz­ru­nāja­mies, cit­reiz pat pa­iet nakts šīm sa­ru­nām un esam ne­iz­gu­lēju­šies, to­ties pa­tie­si lai­mīgi do­da­mies sa­vos dar­bos.

No­rberts: Ir ap­ņem­ša­nās ša­jos jau­tāju­mos kaut ko uz­la­bot. Ir skaidrs, ka di­viem cil­vēkiem ir jābūt ko­pā, bet diem­žēl stei­ga ne­ļauj visu sa­kār­tot.

Ine­se: Ir posms, kad pie­dzimst bēr­ni un jārūpējas par iz­ti­ku, va­jag vie­nu, ot­ru lie­tu, un vīrs ir ma­zāk mājās.

No­rberts: Mūsu bēr­ni vi­su lai­ku ir pie mums. Mēs pat ne­lai­žam vi­ņus dār­zi­ņā, tāpēc mums var­būt šis laiks vie­nam priekš ot­ra ir ma­zāk dots.

Kāzas

Ine­se: No rīta vi­si bi­ja lie­lā stei­gā, bet manī bi­ja liels miers. To mieru, ko Jaun­iešu die­nās sa­ņē­mu Itāli­jā, es at­ve­du sa­vā sir­dī līdz­i un es­mu ļo­ti pa­tei­cīga Die­vam, ka ar tādu mie­ru ­sāku dzīvi, kad ir pro­blēmas, es at­ce­ros kāzu die­nu, tad miers at­kal ie­nāk ma­nā sir­dī un no­do­māju: būs la­bi!

No­rberts: To die­nu aiz­mirst vis­pār nav ie­spējams. At­šķi­rībā no Ine­ses es vai­rāk bi­ju pie­da­lījies kāzu sa­ga­ta­vo­ša­nā, un tas man arī ne­trau­cēja iz­just to mie­ru, gal­ve­nais - sir­dī bi­ja dzi­ļā pār­lie­cība par šo pa­rei­zo so­li. Šau­bu ta­jā mir­klī ne­bi­ja ne­maz. Tas bi­ja 100% pa­reizs so­lis. Mūsu lau­lību ce­re­mo­ni­ja no­ti­ka Kri­mul­das baz­nīcā, un ša­jā ce­re­mo­ni­jā piedalījās trīs pries­te­ri. Kad no­ti­ka lau­lības no­slēg­ša­na ar gre­dze­niem, tad pa at­vēr­ta­jām baz­nīcas dur­vīm Dievs pa­rādīja brīnu­mu - sau­les stars ap­spīdēja vi­su al­tāri. Tas bi­ja pa­sa­kai­ni un ne­ti­ca­mi, ka tāds skais­tums var no­tikt.

Mūzi­kas no­slēpu­mai­nās ska­ņas

No­rberts: Mūzi­ka ir pats spēcīgākais ie­dar­bības līdzek­lis. Mūzi­ka cil­vēku var celt, iedves­mot, bet, ja mūzi­ka nāk no pre­tēja avo­ta, tad efekts var būt pre­tējs. Es kā mūziķis va­ru teikt, ka, pa­tei­co­ties mūzi­kai, es­mu bi­jis dzi­ļos dzīves mek­lēju­mos. Bet, pal­dies Die­vam, šie mek­lēju­mi ir aiz­ve­du­ši uz pa­rei­zā ce­ļa. Es­mu bas­ģi­tārists un spēlējis daudzos da­žādos sa­stāvos, tāpēc var­būt es­mu daudz lai­cīgā strau­mē iek­šā, kur ir iz­klai­des, bet, ne­ska­to­ties uz to, ir sa­gla­bājies skaid­rais sa­prāts.

Ine­se: Mēs arī do­mājam par mūsu bēr­nu izglītošanu mūzikā. Ta­gad Mar­ku­sam ir pieci ga­di, Gab­ri­ēlai trīs ga­di­ņi. Un il­gi nav jāgai­da, ka dēls un mei­ta da­rīs kaut ko līdz­īgu tēvam. Drīz mājās būs jau kāds bun­gu kom­plekts.

Prieks par ne­gu­lētām nak­tīm

Ine­se: Bēr­nu ie­ra­ša­nās mūsu ģi­me­nē bi­ja ļo­ti skaists laiks. Kaut arī sāku­mā nak­tī ti­ka gu­lēts maz, prieks bi­ja tik liels, ka pir­mais gads bi­ja vien­kār­ši bur­vīgs. Tad, pro­tams, ie­stājās no­gu­ru­ma laiks, bet vien­al­ga skaisti, kad bērns pa­sa­ka: mam­ma vai tētis. Un ta­gad bēr­ni vien­mēr jautā: ”Vai tu ma­ni mīli? Es te­vi ļo­ti, ļo­ti mīlu. Ie­dod man bučiņu.” Tas ir liels stip­ri­nājums. Tas ir liels prieks, ka mūsu ģi­me­nē ir mīles­tība, jo ģi­me­ne bez mīles­tības nav ģi­me­ne.

Bēr­ni tei­ca: ”Mēs ne­no­skai­tījām lūg­ša­nu!”

Ine­se: Die­nas lūg­ša­nas - tā nav mūsu stip­rā pus­e, bet va­ka­ra lūg­ša­nās, kad esam ko­pā, cen­ša­mies lūgt, ir bi­jis va­kars, kad vi­su gri­bējām pa­da­rīt ātr­āk un aiz­mir­sām lūg­ša­nas, bet bēr­ni mums par to at­gādi­nāja.

No­rberts: Ģi­me­nē pie­do­ša­na ir gal­ve­nais. Un tas ir sāpīgākais brīdis - pa­šam sa­lauzt ego­is­mu, sa­lauzt sa­vu tais­nību, bet nav kom­pro­mi­sa, ir jāpie­dod.

^{Sadarbībā ar}