Tikšanās sākumā Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis visiem klātesošajiem pateicās par to, ka visi ir ieradušies, pasvītrojot, ka šādas ikmēneša tikšanās garīdzniekiem ir ļoti vajadzīgas, jo tas dod iespēju garīgi vienam otru atbalstīt, uzklausīt un turpināt iet tālāk to ceļu, uz ko Dievs ir katru aicinājis. Bīskaps uzsvēra, ka īpaši svarīgas ir garīgo pārdomu konferences, no kurām priesteri var smelties daudzas idejas, lai šo teorētisko bagāžu pēc tam varētu dot tālāk savai draudzei, kurā kalpo. Šoreiz savu garīgo pārdomu konferenci par rožukroni bija sagatavojis paulīniešu tēvs Juris Krisūns no Ventspils draudzes. Paulīniešu tēvs savās pārdomās balstījās uz pāvesta Jāņa Pāvila II Enciklisko vēstuli Rosarium Virginis Mariae (Jaunavas Marijas rožukronis). Priesteris klātesošajiem pastāstīja, ka arī Svētais Tēvs savu Enciklisko vēstuli uzsāk ar uzrunu „Dārgie Brāļi bīskapi, priesteri un diakoni, kā arī jūs, kas pildāt dažādus kalpojumus pastorālajā laukā, lai jūs, no personīgās pieredzes iepazīstat rožukroņa skaistumu, kļūstot dedzīgi tā veicinātāji.” Pāvests Jānis Pāvils II pasvītroja, ka „Rožukronis, kaut gan tam ir mariāniskas lūgšanas raksturs, ir lūgšana ar kristoloģisko sirdi. Savu elementu pieticībā, tā ietver sevī evaņģēliskas vēsts dziļumu, kuras ir it kā kopsavilkums”. Priesteris uzsvēra, ka ļoti svarīgi, lūdzoties rožukroni, katram ticīgajam ir saprast, ka rožukroni vajadzētu lūgties, nevis skaitīt. Vēl svarīgāk ir pārdomāt jeb meditēt pēc katra rožukroņa noslēpuma nosaukšanas, jo tas palīdz dziļāk garīgi izdzīvot Jēzus un Jaunavas Marijas dzīves ceļu. Arī pāvests Jānis Pāvils II savā vēstulē atzīmē, ka par rožukroni ir jārunā no teoloģiskā skatījuma. Viņš vēršas pie visām konsekrētām personām, lai viņi rožukroņa lūgšanā kopā ar Jaunavu Mariju noraudzītos Jēzus vaigā. Gan Jānis Pāvils II, gan Pāvils VI uzsver, ka rožukronis ir evaņģēliska lūgšana, tāpēc abi ļoti lielu lomu iedala meditācijai. Paulīniešu tēvs secināja, ka praktiski rožukroņa lūgšana ir lūgšana kopā ar Jaunavu Mariju – kontemplējot vai meditējot par Jēzu Kristu. Pāvests Jānis Pāvils II, pievienojot jauno rožukroņa Gaismas daļu, ticīgajiem paskaidroja, ka nevēlas neko mainīt no tradicionālajām rožukroņa daļām, bet jauno rožukroņa daļu pievieno tāpēc, lai ticīgajiem būtu iespēja vēl pilnīgāk pārdomāt Jēzus šīs zemes dzīvi. Priesteris pastāstīja, ka pāvests Pāvils VI izteicies, ka „rožukronis ir spēcīga lūgšana, tā ceļas no liturģijas un aizved pie liturģijas”. Rožukronis tomēr nevar aizvietot liturģijas galveno sastāvdaļu, tas ir Svēto Misi, jo kā teica Jānis Pāvils II, „Svētā Mise ir visa virsotne un avots, no tās izplūst visas pārējās lūgšanas”, bet tomēr rožukroņa lūgšana palīdz labāk izdzīvot Svēto Misi. Tēvs Juris uzsvēra, ka rožukronis jau no savas dabas bija veidots tā, lai cilvēkus vestu tuvāk pie Dieva. Rožukroni iespējams lūgties pirms vai pēc Svētās Mises, vai arī kā to iesaka Jānis Pāvils II – pēc Stundu lūgšanām. Paulīniešu tēvs savu garīgo konferenci noslēdza ar Jāņa Pāvila II Encikliskās vēstules vārdiem: „Es paļaujos uz jums, konsekrētas personas, kas īpaši aicinātas Kristus vaiga kontemplācijai Marijas skolā”. Pēc konferences noritēja Kurzemes diecēzes priesteru diskusija par šo tēmu.  Tikšanās turpinājumā sekoja Svētā Mise, kuru vadīja Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis. Bīskaps savā sprediķī atzīmēja, ka tuvākais ir visi tie cilvēki, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība un atbalsts – gan materiālā, gan garīgā veidā. Lai mēs to apzinātos un atsauktos uz lūgto palīdzību no tuvākā, mums ir vajadzīga jūtīga sirds, žēlsirdība, iejūtība un mīlestība. Dievs var šādu sirdi dot ikvienam cilvēkam, bet arī mēs no Dieva varam lūgt šādu sirdi ar vēl lielāku žēlastību. Kā piemēru savā sprediķī Liepājas bīskaps pieminēja sv. Jāni, apustuli, kuru Jēzus ļoti mīlēja. Arī sv. Jānis iesākumā bija karstasinīgs un ne vienmēr spēja piedod un būt iecietīgs, žēlsirdīgs pret tuvāko, bet nodzīvojot garu mūžu, Dievs viņa sirdi pakāpeniski pārveidoja par ļoti mīlošu sirdi. Arī mums, ticīgajiem, neskatoties uz to, ka Dievs ir devis dažādus talantus un mantu, ir jāapzinās tas, ka tas nav mūsu absolūts īpašums, bet gan Dieva dāvinājums. To apzinoties, mums ar saviem talantiem un visu, kas mums pieder, būs vieglāk dalīties ar tuvāko.
Sprediķī bīskaps Vilhelms pasvītroja, ka agrīnā kristietībā pagāni ir apbrīnojuši pirmos kristiešus par viņu mīlestību citam pret citu, par to, ka viņi ir kā viena sirds. Mēs arī esam aicināti būt vienoti mīlestībā. Noslēdzot savu sprediķi, bīskaps Lapelis ticīgos aicināja kļūt arvien līdzīgākiem pašam Dieva Dēlam Jēzum Kristum, kurš ir teicis: „Es jums dodu jauno bausli, lai jūs cits citu mīlētu kā Es jūs esmu iemīlējis”. Sanita Zustere /Vatikāna Radio - Liepāja/ | 
;)