J. Zarāns dzimis Preiļu rajona Rožupē, Rudzātu draudzes teritorijā. Tur pagājusi arī bērnība. Agrā jaunībā aizrāvies ar tūrismu un orientēšanās sportu. Likumsakarīgi, ka pēc Rožupes pamatskolas pabeigšanas jauneklis iestājas Rudzātu vidusskolā, kurā – tolaik vienīgajā – ir tūrisma sekcija. Vislielāko prieku tajā laikā sagādā dejošana un dziedāšana. Nākamais priesteris ilgu laiku vēlas kļūt par pavāru, taču tad nāk vēlme kļūt par juristu un padziļināti apgūt matemātiku. Tūlīt pēc Rudzātu vidusskolas beigšanas jauneklis iestājas Rīgas Garīgajā seminārā. - Kāds bija laiks pirms semināra? Kā jau visiem vidusskolā: mācības, draugi un atpūta. Tas bija arī laiks, kad es uzzināju šo to par kristietību, pirmo reizi izlasīju Mozgas Svēto dzīves aprakstus, arī Jauno Derību. Teikšu atklāti, ka toreiz īpaši daudz nesapratu, taču es neņēmu aktīvu dalību draudzes dzīvē. Vidusskolas laikā satikos ar cilvēkiem, kuri iespaidoja manu turpmāko dzīvi. Tolaik nekāds praktizējošais kristietis nebiju, taču mani ļoti uzrunāja draudzes prāvesta Pētera Onckuļa personība. Tagad, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka Dievam ir savi veidi un laiks, kad un kā Viņš cilvēku pievelk pie Sevis. Mana pieredze man iemācīja būt pacietīgam ar jauniešiem. Ja viņi šodien saka „nē” Dievam un Baznīcai, lūgšanā gaidīsim rītdienu. - Jūs pieminat Pēteri Onckuli... Par viņu varētu runāt daudz un plaši. Mani pārsteidza, es pat nezinu, kādu vārdu varētu lietot, lai izteiktu šo apbrīnu, viņa spēja raudzīties cilvēka sirdī, tas konkrēti skāra mani personīgi, kad sāku domāt par priesterību. Tas ir mana aicinājuma stāsts, kas ir pagarš un to es velētos paturēt sevī. Viņš mīlēja savu draudzi, cilvēkus. Reizēm viņš bija konkrēts, stingrs un prasīgs, bet tas viss bija viena mērķa dēļ – dvēseļu pestīšanai un konkrētā cilvēka labumam. Un to visi saprata, viņa mīlestība bija redzama viņa acīs, viņa žestos, dzirdama viņa balsī. - Vai sevi uzskatāt drīzāk par "progresīvu", vai "konservatīvu" priesteri? Jautājums ir diezgan āķīgs, uz to grūti atbildēt. Esmu redzējis tā sauktos “progresīvos” priesterus un viņu darbus. Manuprāt, viņi pietiekami nenovērtē to, kas Baznīcā jau ir, bet jauno ideju vārdā šīs pārbaudītas vērtības nonicina. Viņi nekad nav apmierināti, vienmēr grib kaut ko mainīt un bieži vien nepazīst Baznīcas mācību konkrētā lietā. “Konservatīvie” rīkojas lēnāk un saprātīgāk, taču reizēm baidās no jaunajiem izaicinājumiem, neprot lasīt laika zīmes un nespēj saprotami pasludināt Evaņģēliju mūsdienu sabiedrībai. Viņi lieto formas, kuras neuzrunā šodienas cilvēku. Kā redzat, es kritizēju gan „progresīvos”, gan „konservatīvos”. - Par ko jūs sevi uzskatāt? Es sevi sauktu par “revolucionāru”, tikai nepārprotiet. Manas vienīgās rūpes ir, lai tiktu dzīvē īstenots tas, ko Baznīca māca, uz ko tā aicina un ko reizēm pieprasa. Nav jābalstās uz saviem izdomājumiem un nav tos jāuzspiež citiem – pret to es vienmēr uzstāšos. Ir jādzīvo līdzi Baznīcai, jāseko tam, ko tā māca un tas jārealizē dzīvē. Man ir radies priekšstats, ka Latvijā šajā jautājumā valda diezgan liela ignorance. - Kā būtu jāsludina evaņģēlijs? 19. novembrī, kas bija 33. liturģiskā laika svētdiena, evaņģēlijā lasījām Kristus vārdus: debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Ir jāsaprot tas, ka Dievs ir klātesošs šodien. Viņš ir vienmēr kopā ar mums, visintīmākajā, kas ir mūsos, visā tanī, ko mēs uz doto brīdi izdzīvojam. Viņš mūs pavada katrā solī, stiprinot un atbalstot ar Vārdu, kurš nenoveco laikam ejot. Es domāju, ka te slēpjas pats galvenais. Jēzus ir cilvēka pestītājs kā vakar, tā šodien un mūžīgi. Viņš pazīst šodienas cilvēku un zina, kā piepildīt viņa sirdi. Viņš ir vienīgais, kurš to spēj. Es nevēlos kādu mācīt vai dot padomus, bet tikai paust to, kā cenšos dzīvot pats. Cilvēks, ko šodien satieku, ir tērpies džinsās, sporta kurpēs, stilīgā džemperī vai Armani uzvalkā. Viņam ir mūsdienīga pasaules uztvere, taču Jēzus nomira un Augšāmcēlās arī priekš viņa, un mīl viņu tādu, kāds viņš ir. Kristus ilgojas, lai šis cilvēks pilnveidotos, atklātu visu, ko Dievs viņam ir devis. Arī mērķi, uz kuru Dievs viņu aicina, jo tikai tad viņš patiesi jutīsies laimīgs. Man kā priesterim ir jāatrod veids, kā viņam to pasludināt. To varu izdarīt tikai lūgšanā, personīgā un nepārtrauktā sarunā ar Dievu. Šodienas priesteris ir priesteris, kurš lūdzas par sev uzticēto ganāmpulku. - Kam pieder nākotnes Baznīca? Kā līdz šim – tiem, kas seko, klausās un īsteno dzīvē to, ko māca pāvests tieši vai caur savām kongregācijām un to, ko māca ar viņu vienotie bīskapi. Baznīca ir dzīva, tā vienmēr ir ceļā un vienmēr mainās, taču tai nav jāskrien pa priekšu un nav jāvelkas aiz muguras. Ir jāiet kopā – šodien, te un tagad. Nav jāgrimst nostaļģiskās atmiņās par to, kāda bija Baznīca pirms 60 gadiem, vai jāsapņo, kāda tā būs pēc 10 gadiem. Svētais Gars ir tas, kas veido un vada Baznīcu. - Par ko sapņojat šobrīd? Veiksmīgi pabeigt iesāktās studijas, jo šogad ir pēdējais gads, un tad redzēs, kas būs tālāk. Mans sapnis ir, lai kristieši, vai tie būtu laji vai garīgā kārta, nebūtu tik vienaldzīgi pret Baznīcu, lai viņos būtu arvien lielākas ilgas to iepazīt, iemīlēt, just ar to kopā. Lai ikviens katolis būtu lepns par savu piederību Baznīcai. Es domāju, ka tas ļoti pārveidotu gan sabiedrību kurā dzīvojam, gan pašu Baznīcu Latvijā. - Kā jūs raugāties uz notiekošo dzimtenē? Man grūti spriest, jo jau kādu laiku esmu ārpus Latvijas. Taču man šķiet, ka tur nav pārāk lielas tiekšanās pēc patiesības un kopējā labuma. - Ko kristietis var darīt lietas labā? Vispirms – būt par patiesu kristieti. Ne tikai vienu reizi nedēļā vai mēnesī, bet katru dienu – tur, kur katrs atrodas: gan mājās, ģimenē, darbā un sabiedrībā. Jēzus taču saka: jūs esat pasaules gaisma, zemes sāls, svece, kura aizdegta izgaismo istabu, raugs, kas saraudzē mīklu. Sāls, raugs, gaisma – tās ir lietas, kas tikai ar savu konkrēto klātbūtni izmaina vidi, to kas ir apkārt. Sadarbībā ar izdevumu "Kāpnes" | 
