Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Vēstījumi

11. Vispasaules konsekrētai dzīvei veltītās dienas vēstījums, 2007. gada 2. februārī
01.02.2007 pl. 18:34

Konsekrētajām un konsekrētajiem.
Priesteriem, diakoniem un ticīgajiem lajiem.

2. februārī, Kunga prezentācijas svētnīcā svētkos, Baznīca svin Dievam veltītās (konsekrētās) dzīves dienu, pateikdamās Dievam par sievietēm un vīriešiem, kas seko Kungam ar priecīgu un uzticīgu veltīšanos.

Mums vēlreiz būs dota iespēja pārdomāt par šīs dienas liturğijā sludināto Evaņğēliju (Lk 2, 22-40). Šeit Rakstu vieta izgaismo konsekrācijas izvēli un piedāvā vēl joprojām aktuālus un praktizējamus modeļus: šajā fragmentā izcelsim vismaz trīs aspektus, kurus starp daudziem varētu pasvītrot.

Vienas ğimenes ziedojums. Lūkasa stāstījums ir veidots ap ziedojuma un dāvanas ideju. Pirmajā vietā ir Jēzus upurēšana: Marija un Jāzeps To nesa “uz Jeruzalemi, lai Viņu stādītu Kunga priekšā” un šo žestu pavada ar upuri templī (Lk 2, 24), kā tas pieņemts jūdu liturğijā. Bērniņš ir tas, kas tiek veltīts, pat, ja vēl neapzinās šī žesta nozīmi: taču viņš drīz vien to iemācīsies, kā Lūkass to nedaudz vēlāk apraksta Evaņğēlijā. Nākošajā ainā Jēzus no jauna ir Jeruzalemē, tikai šoreiz iespējams - bar mizvah rita dēļ, ar kuru Viņš kļūst par “baušļa dēlu”, tas ir – padotu Likumam. Tad Viņš arī paudīs ar noteiktību savu vēlmi “būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu” (sal. Lk 2, 49).

Konsekrācijas sākums – mums saka evaņğēlists – ir ğimene. Tā ir vecāku ikdienas ziedošanās dēļ saviem bērniem un spēja nodot tālāk ticību: tie protams bija vienkārši, bet tajā pat laikā - satura ziņā bagāti žesti, no kuriem Jēzus droši vien iemācijās sevis atdošanu, kas Viņu vēlāk - šīszemes dzīves beigās, pēdējo reizi vedīs uz Jeruzalemi, kur Viņš sevi upurēs par grēciniekiem. Šķiet, ka Lūkass vēlreiz mums vēlas teikt, ka konsekrēta dzīve sastāv no brīžiem un posmiem, kas pauž viena aicinājuma attīstību – no sākuma brīža  līdz galīgām saistībām, no ikdienas uzticības līdz pat visgrūtakajai paklausībai, un, kas norāda pastāvīgu nepieciešamību to “piemērot savai cilvēciskajai un relğiskajai augšanai” (Vita consecrata, 69).

Atgriežoties pie ğimenēm – cik tās upurē konsekrācijas realitātei, tikpat lielā mērā tās saņem arī atlīdzībā visdārgākās dāvanas mūsdienu sabiedrības kontekstā. Tātad mums vajadzētu atzīt un iedrošināt visu konsekrēto un jo īpaši – klostera māsu un brāļu darbu, kas mūsu Valstī sevi nenogurstoši ziedo kalpošanai ğimenēm: uzmanībā pret bērniem un pusaudžiem, visdažādākos skolas un audzināšanas kontekstos; darbā ar jauniešiem draudzēs un dažādās pastorālajās realitātēs; palīdzot slimajiem slimnīcās un klīnikās; atbalstot vecos ļaudis pansionātos, un tā joprojām. Mēs labi zinām cik liela nozīme ir profesionalitātei un cik svarīga ir liecība, ko konsekrētie spēj nest šajās vidēs un varam vienīgi vēlēt, lai tie kļūtu vēl kvalificētāki un tajā pat laikā arī stipras ticības pamudinājuma vadīti. Patiešām, bieži vien vietās, kur strādā konsekrētie, un caur viņiem, mūsdienu vīriešiem un sievietēm rodas izdevība saskarties ar kristīgās klātbūtnes zīmi.

Simeons un Anna. Tālāk Lūkass apraksta Jēzus ğimenes satikšanos ar Simeonu un Annu. Šeit upurēšanas aktā Dievam ir pieminēti arī šie divi dievbijīgie israēlieši. Īpaši Anna ir tā, kas pēc ebreju taisnīguma prakses kalpoja templī ar “gavēņiem un lūgšanām”, un Simeons – taisnīgais vīrs, kas gaidīja atpestīšanu ne tikai sev, bet arī savai tautai. Viņiem ir viena kopēja iezīme: pārstāvot uzticīgo Israelu, kas pazīst savu Dievu, tie ir attēloti kā tādi, kas atklāj Dieva klātbūtni, lai pēc tam par to liecinātu. Tas ir Simeons, kurš pamana, ka īstenība uz mūžiem ir mainījusies, jo šis bērniņš ir Gaisma, kas apgaismo Israeli un pagānus; savukārt Anna, raksta evaņğēlists, “stāsta par Bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu” (Lk 2, 38).

Šķiet, ka šajās divās attieksmēs varētu iekļaut Dievam veltītās dzīves būtību. Patiesi, arī konsekrētie ir aicināti būt “templī” un veltīt savu dienu Baznīcas lūgšanā, lai būtu tikpat spējīgi šodien pamanīt Dieva klātbūtni. Lai tie pilnībā izdzīvojot mūsu sabiedrības gaidas un jautājumus, varētu arī sludināt, ka šajā pasaulē, kas tik strauji mainās un bieži vien zaudē savus atskaites punktus, glābšana vēl joprojām ir klātesoša un nāk no Dieva caur Viņa Dēlu.

Tad Simeons saka, ka Jēzus būs daudziem par “zīmi, kurai pretosies” (Lk 2,34). Šajā apgalvojumā var viegli saskatīt konsekrēto māsu un brāļu realitāti, kas pēc Vatikāna II koncila vārdiem, ir tieši iedibināta, lai būtu par Debesu valstības “zīmi” (Perfectae caritatis, 1), par evaņğēlisko “liecību” (Vita consectata, 3).

No temļa uz mājām. Kunga prezentācijas svētnīcā svētku Evaņğēlija fragments noslēdzas ar notikumu, kad Jēzus ğimene atgriežas Galilejā, savā pilsētā Nazaretē, kur tie mīt, un, kur dēls Jēzus vēl pavadīs daudzus gadus apslēptā dzīvē un paklausībā saviem vecākiem (Lk 2, 51). Šajā Evaņğēlija “mājas” dimensijā varam pieminēt visas tās sievietes un vīriešus, kuri izdzīvo viņu Dievam veltīto dzīvi pasaulē, kā arī tās sievietes kas pieder pie konsekrēto jaunavu Ordeņa, vai arī tās atraitnes, kas “ar šķīstības solījumu, Dieva valstības dēļ, sevi veltī lūgšanai un kalpošanai Baznīcā” (Vita consecrata, 7). Viņi, pat ja bieži vien neuzkrītošā veidā, veic savu vērtīgo kalpošanu sabiedrībā. Tomēr šī viņu konsekrācijas raksturiezīme nemazina veicamā nozīmību, jo, kad velta savu dzīvi Dievam un tuvākajam, tad tas ir bez atšķirības starp temli un māju. Marija un Jāzeps, atstādami Jeruzalemi, kur tie bija veikuši upurēšanu, bija aicināti to turpināt viņu ikdienas dzīvē, kas raksturojās ar mīlestību, lūgšanu, kalpošanu viņu dēlam un strādāšanu.

Atrazdamās savā mājā, Jaunava Marija – konsekrācijas un sekošanas paraugs, glabāja sirdī daudzas lietas, kas attiecās uz Jēzu (Lk 2, 51). Vēlamies novēlēt arī mūsu konsekrētajiem, lai tie, kalpodami Baznīcā Itālijā un pasaulē, saglabātu pārliecību, ka viņu dzīves upurēšana ir dārga dāvana, kas Dievam patīkama, tikpat lielā mērā, kā kad Viņš pieņēma Kristus dzīvi, kurš “mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu” (Ef 5, 2).

Romā, 2007. gada 1. janvārī
Vissvētākās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes lielajos svētkos

Klēra un Konsekrētās dzīves Episkopālā komisija
Tulkojusi Ingrīda Čakārne
Foto: pr. A.Mediņš