Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Kalna mācības vēstnesis (5. daļa)
08.02.2007 pl. 08:07

Priesteris A. M. Jerumanis, izdevums "Nāc", Nr. 35

Žēlsirdīgs pret grēciniekiem

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns atklāja savu piedošanas un labestības garu, ikdienā nekritizējot citus cilvēkus, esot žēlsirdīgs pret tiem, kuri pakrituši. Priesteris Antons Smelters apgalvo: „Viņam izdevās apslēpt citu neveiklību ar īpašu diskrētumu.”

Tāda bija Dieva kalpa parastā attieksme. Keizenbergas abats Rombouts Van Dorens izsakās līdzīgi: „Viņš nekad negribēja runāt par citu kļūdām un vājībām.” Savukārt rakstniece Sofija Marija Konventa liecina: „Viņš nekad nekritizēja citus, tieši pretēji – drīzāk apsūdzēja sevi pašu.” Arī šī vēstule, ko bīskaps raksta kādam priesterim, kurš aizgājis no priesterības, labi apliecina viņa žēlsirdību: „Visi zināja Jūsu nelaimi. Ne es, ne arī kāds cits Jūs nenosoda, tā kā Jēzus mums nav atļāvis citus sodīt. Mēs ciešam Jūsu nelaimes dēļ. Es esmu svinējis vairākas Svētās Mises par Jums [...] Jūsu gadījumā tā nav maza lieta, bet būt vai nebūt mūžīgajā svētlaimē. [...] No visas sirds es Jums iesaku neatmest ne Jēzus, ne Marijas vārdu. Atkārtojiet vairākas reizes dienā – Jēzus! Piesauciet arī Vissvētākās Jaunavas Marijas vārdu. Jūs jutīsiet un redzēsiet, ka Jēzus un Marija Jūs nepamet un Jūs varat iekrist viņu rokās pilnīgā drošībā un uzticībā.”

Žēlsirdīgs patiesībā

B. Sloskāns nebija naivs žēlsirdības apustulis, jo saprata, ka nepastāv žēlsirdība bez patiesības. Tādēļ piedošana un žēlsirdība, kas piemita bīskapam Sloskānam pret ticības vajātājiem un grēciniekiem, bija vienlīdz svarīga kā patiesības aizstāvēšana cilvēku un Baznīcas labā. Pēc kara viņš sekoja līdzi notiekošajam PSRS un īpaši Latvijā. Uzrunājot konferences dalībniekus Briselē, bīskaps Sloskāns teica: „Es priecājos par šo uzstāšanos, bez jebkādām pretenzijām man ir izdevies piesaistīt jūsu uzmanību ļoti smagām problēmām. Būšu apmierināts, ja mana personīgā pieredze un manas ciešanas kā izsūtītajam spaidu darbos PSRS būs devušas iespēju brīviem Rietumu kristīgās civilizācijas aizstāvjiem apvienoties, lai turpinātu cīņu par tiesībām, brīvību un individuālo ģimenes labklājību.”

Lai atgādinātu par baltiešu deportāciju, bīskaps Sloskāns kādā konferencē Parīzē liecina par reliģijas vajāšanām PSRS, laikā, kad padomju dezinformācijas propaganda Eiropā darbojās ļoti stipri. Ungāru sacelšanās 1956. gadā un Čehoslovākijas okupācija 1968. gadā lika padomju propagandai notrīcēt. Tikai Solžeņicina darbi sāka ietekmēt sabiedrības domu par Gulaga drāmu. Šajā kontekstā Sloskāna vārdi izskanēja kā brīdinājums un aicinājums skatīties patiesībai acīs, jo pastāv arī cita, pamesta Eiropa un Krievija, kas cieš, nepazīstot reliģisko brīvību: „Es vienkārši gribēju piesaistīt jūsu uzmanību faktam, ka padomju režīmā pastāv jautājums par reliģijas izskaušanu. Es gribu atgādināt, ka tiek veikts pārdomāts uzbrukums uz cilvēka vissvētāko un vispersonīgāko jomu – viņa saikni ar augstāko Būtni. Tas ir vissmagākais noziegums, kuru var izdarīt pret cilvēci.”

1963. gadā, kad Austrumos sāka parādīties atkusnis, bīskapam Sloskānam izdevās Svētajam Tēvam nosūtīt vēstuli, kurā viņš dalījās ar saviem uzskatiem par īstajiem motīviem komunistu politikai pret reliģiju. „Mana sirdsapziņa dienu un nakti man lika informēt Svēto Krēslu,” viņš rakstīja saviem brāļiem bīskapiem – Jāzepam Rancānam un Antonijam Urbšam. II Vatikāna koncila laikā viņš ar citiem koncila tēviem uzstāja, lai nosodītu materiālistisko marksismu un ateismu.

Saprotošs, bet prasīgs

Semināristu un laju garīgajā aprūpē bīskaps Sloskāns vienlaikus bija žēlsirdīgs un saprotošs, bet nekad nejokoja ar patiesības jautājumu. Viņš ticēja katra cilvēka izaugsmes iespējai un palīdzēja ticēt, neļaujoties kompromisiem. Attiecībā uz kādas jaunas meitenes dzīvesbiedra izvēli bīskaps parādīja savu prasīgumu. Viņa jautāja, ko bīskaps domā par laulībām ar kādu profesoru vai ērģelnieku, viņš atbildēja: „Ne viens, ne otrs. Ar profesoru, kuram ir cita pārliecība, jūs pazaudēsiet ticību, ar ērģelnieku – nebūs laimes.(..)” Daudzus gadus vēlāk šī meitene atzinās: „Es viņu nepaklausīju, apprecot ērģelnieku. Sākumā mūsu laulība bija kā debesis, bet vēlāk viss ļoti sarežģījās.” Kādai citai sievietei, kura gribēja veikt abortu, bīskaps Sloskāns ieteica to nedarīt. Viņš ticēja dzīvības absolūtajai vērtībai.

Klostermāsām viņš parasti nekavējās atgādināt nabadzības vērtību un nožēloja, ka bieži vien klosteros dzīvoja tik grezni kā kņazi Krievijā: „Negaidiet vieglu dzīvi klosteros, nemeklējiet komfortu, nedzīvojiet bagātāk un ērtāk kā vienkāršie ļaudis, citādi tauta jūs nesapratīs.” Kādu priesteri, kurš bija aizgājis no priesterības, bīskaps Sloskāns bez nosodījuma aicināja atgriezties pie savas misijas: „Es jūs sveicinu kā priesteri, jo, kā jūs labi zināt, priesterības zīmi no dvēseles nevar ne izdzēst, ne nomazgāt. Tā paliek ar priesteri gan debesīs, gan šķīstītavā, gan ellē. Tā ir paliekoša. Atgriezieties Kristū, dārgais brāli! Atgriezieties, lai arī kas notiktu! Dieva godības un tavas dvēseles glābšanas un to dvēseļu dēļ, par kurām tu esi atbildīgs Dieva priekšā.”

Kādā citā vēstulē viņš apraksta priesterības aicinājumu un parāda, kādi pazemojumi to var sagaidīt: „Ja jūs atgriežaties mājās, negaidiet, ka jums tūlīt tiks ierādīta laba vieta, labs dzīvoklis un citi materiāli labumi. Nē, negaidiet to. Domājiet, ka jūs esat kā Kristus, kas sevi atdod par dvēseļu glābšanu, kas nesaņem nekādu materiālu atlīdzību, Viņam pat nav kur galvu nolikt, un kā pateicību no cilvēku puses Viņš saņem nicinājumu un neuzmanību. Tikai pēc nāves cilvēki sāk apzināties, ka jūs bijāt īsts priesteris, kurš visu atdeva un ziedoja dvēseļu labā.”

Bagāts ar žēlsirdības darbiem

Garīgā žēlsirdība, aizlūgšana, patiesības aizstāvēšana un brālīga pamācīšana ir uzupurēšanās veids citu labā. Dieva kalps bīskaps Sloskāns bija „upuris par brāļiem” arī konkrētā mīlestībā pret cilvēkiem, mums atklājot vēl vienu Dieva žēlsirdības aspektu. Rīgas Garīgā semināra studentiem 1936. gadā viņš apraksta žēlsirdību no materiālā viedokļa: „Tā ir arī žēlsirdība pret tiem, kas ir materiālās grūtības, izsalkuši, izslāpuši. Apģērbiet tos, kas ir kaili. Apciemojiet slimos ar pacietību, un pirmām kārtām tos, kas ir vājāki. Dariet to mīlestībā un ar nopietnību. Rūpējieties par tiem, kas ir cietumā, jo arī viņi ir radīti pēc Dieva līdzības. Uzlūkojiet grēciniekus ar mīlestību. Apbediet mirušos.”

„Viņš bija kopā ar cilvēkiem, īpaši nabagiem. Visu, kas viņam piederēja, viņš atdeva bērniem un bāreņiem. Par galveno viņš uzskatīja sevi atdot citiem,” lasām sniegtajās liecībās. Rakstniece Sofija Marija Konventa atzīst, ka bijusi aizkustināta, redzot to, ka B. Sloskāna mīlestība iespaidoja citus.

Bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis sniedz šādu liecību: „Bīskaps Sloskāns nebija tikai kā tēvs saviem semināristiem, kurus uzmudināja labai gribai, viņš bija arī kā īsts tēvs latviešu studentiem un studentēm, kurus pieņēma, palīdzot no visas sirds.” Kāda klostermāsa papildina: „Latviešu studentu liecības mums parādīja B. Sloskānu kā devīgu un nesavtīgu cilvēku. Visā, ko viņš saņēma, viņš dalījās ar citiem, pat nepaturot sev mazu daļu no tā.” Priesteris Norberts Trepša raksta: „Viņa darbība ir apbrīnojama, ņemot vērā bīskapa pastāvīgās rūpes par to, ko viņš sauca par trimdas semināru un trīsdesmit studentiem Luvēnas universitātē. Tie, kas to saņēma, pat neapjauta, cik daudz rūpju tas viņam sagādāja!”

Dieva žēlsirdīgā maiguma iezīmēta personība

Bīskapa Sloskāna mīlestība, kuru mēs mēģinām atspoguļot no dažādiem aspektiem ir iezīmējusi viņa maiguma pilno personību. To izstaroja gan viņa seja, gan visa persona. Bīskapa acīs mirdzēja „mīlestības dziļums”, apgalvo kāds liecinieks, kas viņu iepazina atbrīvošanas brīdī 1933. gadā. Pirmā Kalna svētība par pazemību un trešā svētība par maigumu kļūst skaidrāka bīskapa personības žēlsirdības skatījumā. B. Sloskāna bērēs kāds bijušais Luvēnas universitātes students teica: „Visur, kur jūs devāties, bijāt klāt, jūs bijāt piemērs lielai smaidīgai labestībai.” Andrejs Stikāns atzīst, ka B. Sloskāns bijis vissirsnīgākais cilvēks, ko viņš jebkad saticis.

Varam apgalvot, ka B. Sloskāns izstaroja Dieva žēlsirdīgo mīlestību, kurai ticēja ar visu savu dēla sirdi. Žēlsirdības un maiguma svētības ir tikai atspulgs šai paļāvīgajai Dieva kalpa pazemībai. Tāpat kā starecs Zosima F. Dostojevska darbā „Brāļi Karamāzovi”, bīskaps Sloskāns ticēja pazemīgas mīlestības spēkam.

Cik reižu viņam izdevās to piedzīvot? Cietumā, kad sargi atgriezās pie ticības un kristības. Varam atcerēties arī daudzo beļģu, vāciešu, holandiešu un amerikāņu labdaru žēlsirdību, kuri atsaucās uz bīskapa lūgumu pēc palīdzības. Dieva žēlsirdība atklājās arī bīskapa pēdējā gaitā, kad mirstot viņa seja kļuva apskaidrota. Bīskaps Sloskāns varonīgi parādīja žēlsirdību tiem, kuri bija vājāki, un nav šaubu, ka viņš ir saticis žēlsirdīgo Tiesnesi, kā to ir apsolījis Jēzus: „Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums ir sagatavota no pasaules radīšanas!” (Mt 25,34)