Tās teksts ir šāds: “Reihsleiteram Bouleram[1] un dr. med. Brantam tiek uzdots paplašināt ārstu pilnvaras, reģistrējot tos īpaši, ka pēc cilvēciskiem apsvērumiem neārstējami slimiem, cik iespējams rūpīgi izmeklējot viņu veselības stāvokli, var tikt nodrošināta “nonāvēšana aiz žēlsirdības. Viņi ir atbildīgi par šā uzdevuma veikšanu.”[2] Pēc K. Branta izteikumiem, tajā bija noteikts, kā eitanāziju jāveic kara laikā. Pēc kara to esot bijis paredzēts turpināt citā veidā. [3] Pieaugušo eitanāzija tika īstenota , lietojot trīs slepenas organizācijas , kuru galvenā kantora adrese Berlīnē bija „Tiergartenstraße 4,“ no kā tika izveidots formāli slepenā pasākuma koda nosaukums „T- 4.“ ““Reichsarbeitgemeinschaft Heil- und Pflegeanstalten” (“Valsts Ārstniecības un aprūpes iestāžu darba grupa”) pārņēma ziņu ievākšanu par slimajiem, nosūtot un apstrādājot attiecīgas anketas. Finansiālās lietas bija “Gemeinnützige Stiftung für Anstalts pflege” (“Kopējā labuma stacionārās aprūpes fonda”) pārziņā un “Gemeinnützige Krankentransportgesellschaft Gmbh” ( SIA “Kopējā labuma slimnieku transporta sabiedrība”)[4] pārzināja slimnieku nogādāšanu likvidēšanas iestādēs. Anketas tika nosūtītas trijiem savstarpēji neatkarīgiem lietpratējiem - katram viena kopija. Kopijas ar lietpratēju atzīmēm saņēma galvenie eksperti, prof. Heide un prof. Nitše un pēc liecinieka, dr. Mennekes teiktā, arī citi universitāšu ārsti. Viņiem bija galīgi jāizlemj par pacienta pārvietošanu uz novērošanas iestādi. Novērošanas iestāžu iekārtošana pirmkārt kalpoja tam, lai savāktu pacientus pirms viņu grupveida pārvietošanas uz eitanāzijas iestādēm ( g.k. uz Hadamāru Hessenē, Hartheimu pie Lincas, Grāfeneku Virtembergā). Nedz slimniekiem, nedz viņu radiniekiem nebija izvēles.”[5] Tātad, nav vairs runa par kolēģijām kā A. Hohem un K. Bindingam, pat ne par “Erbgesunheitsgericht.“ Kontrole notiek tikai ar „consensus“ principa palīdzību. Pie tam iznīcināšana reizēm notika saskaņā ar pavēli.[6] Tālākie dokumenti ilustrē pasākuma norisi : 1) ārstniecības iestādēm izsūtītās anketas paraugs ar dr. Konti pavadvēstuli, 2) „lietišķā sarakste” eitanāzijas jautājumos. Paraugs. Pieteikums (oriģinālā – Meldebogen- J. L.) nr. 1.
Pielikums ( seko neatšifrējams saīsinājums – J. L.) Nr 163/ 41 Jāaizpilda ar rakstāmmašīnu! Kārtas numurs…….. .
Iestādes nosaukums ………………. , adrese: ……………….. .
Pacienta vārds, uzvārds ………………………… .
Dzimšanas datums: ………….., vieta: ……………….. , apriņķis: …………. .
Pēdējā dzīvesvieta: …………………………………….., apriņķis: ………….. .
Ģimenes stāvoklis ( nepr., precējies, šķīries, atraitnis)………., rel. konfesija: ….
Rase: ………………………, pilsonība: ………………………….. .
Tuvākā piederīgā adrese: …………………………………… .
Vai tiek regulāri apmeklēts, kas apmeklē ( adrese): ……………………. .
Aizbildnis vai kopējs ( vārds, adrese): ……………………. .
Par ārstēšanos maksā: ……………… . Kopš kura laika attiecīgajā iestādē: ……
Vai bijis citās iestādēs, kādās un cik ilgi: ……………………….. .
Kopš kura laika slimo: ……………………. . Kādēļ ievietots un kad: ………….
Dvīņubrālis (māsa) ir nav. Garīgi slimi asinsradinieki: ………………. .
Diagnoze: …………………………… .
Galvenie simptomi: …………………….. .
Dominējošais režīms- gultas: jā nē. Ļoti nemierīgs: jā nē.
Tiek nemitīgi uzraudzīts: jā nē. Neārstējamas miesīgas ciešanas: jā nē.
Kara ievainojumi: jā nē.
Šizofrēnijas gadījumā: pirmais uzliesmojums……………. pēdējā stadija……. labi remitējošs…………….. .
Vājprātības gadījumā: debils …………, imbecils…………. idiots………… .
Epilepsijas gadījumā: personības izmaiņas: ……………., lēkmju biežums caurmērā……………….. Senilo saslimšanu gadījumā: spēcīgāk samulsis: …………… netīrs:……….. .
Sekmes ilgākā laika posmā: ir nav.
Terapija ( insulīns, kardiazols, malārija, salvarsāns utt.): …………………
Ievietots saskaņā ar Kriminālkodeksa 42b, 51 utt, pantu: …………………… saskaņā ar …………………………. . Noziegums: skat. otrā pusē, agrākie noziegumi: skat otrā pusē, nodarbošanās veids (visprecīzākais darba , tā apjoma un panākumu raksturojums, piem.: lauku darbi, neveic pārāk daudz – ir atslēdznieks, labs meistars. Nekādus nenoteiktus norādījumus, piem. mājas darbi, bet rakstīt precīzi: istabas uzkopšana utt. Norādīt arī to, vai nodarbināts ilgu laiku, daudz vai tikai neregulāri.)……………………. . Vai drīz gaidāma izrakstīšana:…………………… .
Piezīmes:…………………………….. . Šī vieta jāatstāj brīva. ……………………….. …………….. Vieta, datums: …………………… . …………………………….. ( galvenā ārsta vai viņa vietnieka paraksts). “Medizin ohne Menschlichkeit…..”izdevēju piezīme[7] : “ Anketai ( oriģinālā „Fragebogen“ – J.L.) bija piešūta arī neliela instrukcija ar paskaidrojumiem: “Instrukcija. Ievērot, aizpildot anketas! Jāpiesaka visi pacienti, kuri cieš no šādām slimībām un kurus nevar nodarbināt darba terapijā vai kas var strādāt tikai mehānisku darbu ( piem. plūkšanu un tml.): Šizofrēnija, Epilepsija ( Ja nav radusies kara traumas dēļ vai norādīt citus iemeslus) grūti ārstējama paralīze un citas Lues slimības, Ikviena cēloņa radīts vājprāts, Encefalīts, Hantingtona vai citi neiroloģiski beigu stāvokļi, vai arī: tie kuri iestādē uzturas vismaz piecus gadus atrodas piespiedu ārstēšanā saskaņā ar tiesas lēmumu, vai: kam nav Vācijas pilsonības un kas nav vācu vai radniecīgu asiņu rases ( tautības- J. L.) un valstiskās piederības norādēs. Anketa jāaizpilda atsevišķi priekš katra pacienta un ikvienai no tām ir jādod savs kārtas numurs Anketas pēc iespējas jāizpilda mašīnrakstā. Anketas iesniegšanas termiņš ir ………………………………. . Paskaidrojumi: Diagnozi jāuzraksta cik iespējams precīzi. Traumu radītu stāvokļu gadījumā jānorāda cēlonis( kara trauma, nelaimes gadījums darbā utt.). Ar “precīzu nodarbošanās norādi” jāsaprot norāde par darbu, ko slimais veic iestādē. Par slimajiem, kuru darba vērtējums ir “labs,” vai “ļoti labs” jābūt skaidri redzamam, kādēļ nav apspriežams jautājums par viņu izrakstīšanu. Ciktāl minēto grupu utt. pacienti iestādē nekādus darbus neveic, lai arī veselības stāvoklis to atļauj, tas ir īpaši jāatzīmē Slimajiem, kas iestādē ir nogādāti no iztīrāmā apvidus ( “Räumungsgebiet”- tā vācu oriģinālā – J.L.) aiz vārda rakstāms burts “V” ( pēc konteksta spriežot, no vārda “Verlegung”- “novākšana,” šeit “ nonāvēšana.” – J. L.). Ja izsūtīto anketu nr 1 skaits nav pietiekams, lūdzu pieprasīt man iztrūkstošās anketas pēc skaita. Anketas jāaizpilda arī par tiem piesakāmajiem slimniekiem, kas Jūsu iestādē ierakstās pēc norādītā iesniegšanas beigu termiņa. Tām vienā sūtījumā būtu jābūt iesūtītām man ik gadus 1.02.(iesniegšanas termiņš- 1.01.), resp. 1.08.( iesniegšanas termiņš- 1.07.).” (“Medizin ohne Menschlichkeit…“ izdevēju piezīme) : “Anketas ceļš, kā uzzinām no nākamā dokumenta, rāda akcijas organizatorisko pamatu. Toreizējais valsts sekretārs veselības aizsardzības jautājumos programmu ievadīja personiski ar apkārtrakstu: “ Iekšlietu ministrija, Berlīnē, 1939. gada 24. oktobrī. NW 40, Königsplatz 6. …………………… ( iestādes nosaukums) vadītājam. Ņemot vērā vajadzību plānveidīgi apzināt ārstniecības un aprūpes iestādes, lūdzu Jūs nekavējoties aizpildīt pievienotās anketas saskaņā ar pievienotajiem norādījumiem un atsūtīt man atpakaļ. Ja Jūs pats neesat ārsts, anketas par katru slimnieku jāaizpilda galvenajam ārstam. Ja iespējams, to jādara ar rakstāmmašīnu. Apstrādes paātrināšanai par slimniekiem aizpildītās anketas var iesūtīt pa daļām, vairākos sūtījumos. Tomēr katrā gadījumā pēdējam sūtījumam ministrijā būtu jābūt vēlākais, 1939. gada 1. decembrī. Šajā gadījumā Es paturu tiesības ar manu pilnvaroto starpniecību ievākt sīkākas ziņas. Valsts sekretāra vietā: ( paraksts) : dr. Konti.” [8] Interesanta ir arī zemsvītras piezīme pieteikumam ( anketai) nr 1 attiecībā uz “rasi”: “Vācu vai radniecīgu asiņu ( vācu asiņu, Jūds, Jūdu jauktenis ( 1., 2. pakāpes) nēģeris ( mulats), čigāns ( čigānu jauktenis) ) utt.”[9] Lietišķās sarakstes piemērs labi ilustrē, kā šī sistēma darbojās: Ārstniecības un aprūpes iestāžu valsts darba grupa (Reichsarbeitsgemeinschaft Heil- und Pflegeanstalten). Berlīnē, W9, 1940. gada 25. novembrī. Vadītājs. Lietpratēju sekcijas loceklim, medicīnas padomniekam, Dr. Pfanmillera kungam Attiecas uz : Anketu sūtījums nr 137 901- 138 200. Pielikumā es sūtu Jums 300 anketas no iestādēm Līneburgā un lūgumu dot savu lietpratēja atzinumu. Pielikumā- vēstule ar atpakaļadresi. Prof, Dr. Heide. Ārstniecības un aprūpes iestāžu valsts darba grupai. Eglfingā, 1940. gada 29. novembrī. Prof, Dr. Heidem, Berlīnē W9. Temats: 107 anketu sūtījums , anketas nr 137 901- 138 200 sūtījums. Sakarā ar 25.11 vēstuli. Augsti godātais Prof., Dr. Heides kungs! Pielikumā, pēc lietpratīgas iepazīšanās, nosūtu Jums atpakaļ 107. anketu sūtījumu, anketas nr 137 901- 138 200. ( paraksts). No “ Nacistu ārstu” lietas dokumentiem redzams, ka H Pfanmillers laikā no 1940., gada 14. novembra līdz 1. decembrim apstrādāja 2109 anketas. [10] Tas atbilst nedaudz vairāk kā 26 ( precīzāk- 26.3625) anketām vienā stundā. Viena cilvēka liktenis tika izlemts divās minūtēs! Tad nav jābrīnās , ka no nāvei nolemtajiem gāzes kamerās neiekļuva tikai 4- 6 %![11] Medmāsas P. Kneisleres liecība rāda sistēmas darbību „no iekšpuses“: “… 1939. gadā es no policijas prefekta saņēmu uzaicinājumu 1940. gada 4.01. pieteikties iekšlietu ministrijā, kas atradās Kolumbus- namā. Tur mūsu grupu, kas sastāvēja no 22 vai 23 personām uzrunāja kāds kungs vārdā Blankenburgs. Viņš izskaidroja, cik svarīgi ir turēt slepenībā eitanāzijas programmu un mums paskaidroja, ka vadonis esot izstrādājis likumu par eitanāziju,[12] kas netiekot publicēts, ņemot vērā kara apstākļus. Dot līdzdalības solījumu programmā šīs sapulces dalībnieki varēja pilnīgi brīvprātīgi. Nevienam pret šo programmu iebildumu nebija un Blankenburgs pieņēma mūsu zvērestu. Mēs zvērējām paklausību un klusēšanu un Blankenburgs pievērsa mūsu uzmanību tam, ka ikviens zvēresta pārkāpums tiks sodīts ar nāvi….. Pēc sapulces beigām omnibusā braucām uz Grāfenekas pili, kur mūs uzņēma iestādes vadītājs, dr. Šūmanis. Mūsu darbība Grāfenekā sākās tikai 1940. gada martā, bet vīriešu personāls tur strādāja jau agrāk. Viens no maniem uzdevumiem bija kopā ar Šveningera kungu, kurš vienlaikus bija “Kopējā labuma stacionārās aprūpes fonda (“Gemeinnützige Stiftung für Anstaltspflege”)” biedrs, braukt uz dažādām iestādēm atlasīt pacientus, lai tos atvestu uz Grāfeneku. Šveningera kungam, kas bija mūsu transporta vadītājs, bija nonāvējamo pacientu saraksts pēc alfabēta. … Pacienti, kurus nonāvējām, katrā ziņā nebija smagi slimi, garīgi viņi laikam gan nebija veseli, toties ļoti bieži labā fiziskā stāvoklī. Katrs transports sastāvēja no apm. 70 cilvēkiem un šādi transporti mums bija gandrīz ik dienas. Pēc pacientu ierašanās Grāfenekā, tos novietoja turienes barakās, kur viņus virspusīgi pārmeklēja dr. Šūmanis un dr. Baumhards, pamatojoties uz iesūtītajām anketām. Šiem abiem ārstiem bija jāsaka pēdējais vārds, nosūtīt slimnieku uz gāzes kamerām vai nē. Atsevišķos gadījumos viņus aizsūtīja atpakaļ. Lielākoties slimos nonāvēja 24 stundu laikā pēc ierašanās Grāfenekā. Es šajā iestādē strādāju gandrīz gadu un zinu tikai dažus gadījumus, kad tos uz gāzes kamerām nenosūtīja. Lielākoties pirms noindēšanas pacienti saņēma ap 2 ccm (cm3- J. L.) morfija- skopolamīna injekciju. Tās izrakstīja ārsts. Indēšanu ar gāzi uzsāka noteikti, īpaši atlasīti vīrieši Dažus upurus secēja dr. Henneke. Šajā programmā tika iekļauti arī idiotiski bērni no 6- 13 gadu vecumam. Pēc Grāfenekas slēgšanas[13] pārgāju strādāt uz Hadamāru un biju tur līdz 1943. gadam. Hadamārā tas pats darbs turpinājās ar atšķirību, ka pārtrauca indēt ar gāzi un pacientus nonāvēja, lietojot veronālu, luminālu un morfiju- skopolamīnu. Ik dienas nonāvēja apm. 75 pacientus. No Hadamāras mani pārcēla darbā uz Irzē pie Kaufboirenas, kur es savu darbību turpināju. Šīs iestādes direktors bija dr. Valentīns Faltlhauzers. Tur pacientus nonāvēja tiklab ar injekcijām, kā arī , lietojot tabletes. Šī programma tika īstenota līdz pat Vācijas sabrukumam.”[14] Līdzīgi notika arī ārstu iesaistīšana T- 4 ( eitanāzijas programmas) īstenošanā. Tā kādā sapulcē Berlīnē, 1940. gada aprīlī: “ No dalībnieku puses izcēlās spēcīga pretestība.” Starpbrīdī, pēc Braka ( “nacistu ārstu” lietā notiesātā Viktora Braka- J. L.) izskaidrojumiem ārsti beidzot izšķīrās piekrist tālākai sadarbībai , “lai gūtu precīzu informāciju par plāniem un akcijas mērķiem un šajā, citādi bezizejas stāvoklī rastu iespēju vai vismaz norādi uz to, kā procesu ierobežot un izglābt iespējami vairāk slimnieku.”[15] . Bērnu “ lietpratējam” F. Mennekem tā paša gada sākumā gan paskaidrojumus nevajadzēja: “Šajā sēdē bez manis bija ielūgti ap 10- 12 citi ārsti, kurus es nepazinu. Dr. (S.186.) Hevelmans, dr. Bone un Braka kungs mums stāstīja, ka nacionālsociālistiskā valsts vadība esot izdevusi likumus, pamatojoties uz kuriem nevērtīgās dzīvības varot tikt izdzēstas. Mums, kas bijām sapulcējušies, tika jautāts, vai mēs gribētu šai lietā piedalīties kā medicīnas eksperti. Mums stingri lika pie sirds nestāstīt par šiem notikumiem, jo esot runa par slepenu valstisku lietu. Pārrunu laikā Braka kungs nolasīja kādu rakstu, kura saturu precīzi vairs nevaru atcerēties. Bet, cik atminos, runa bija par to, ka tie ārsti, kas šajā programmā piedalītos, paliktu nesodīti. Tad tika pārrunāta rīcība, ko no mums sagaidīja, proti stacionāro pacientu, tātad, psihiski slimo novērtēšana. Citi ārsti bija gados vecāki kungi, starp tiem , kā vēlāk uzzināju, bija arī dažas slavenas personības. Tā kā arī šie kungi bez apdomas paziņoja par piekrišanu, arī es pievienojos šim lēmumam un stājos programmas vadītāju rīcībā kā eksperts.”[16] Secinājumi: Jau neilgi pēc bērnu eitanāzijas sākuma tajā lietotos paņēmienus un speciālistus iesaistīja pieaugušo nonāvēšanā . Ar diviem izņēmumiem- abām Austrijā izvietotajām iestādēm- Hartheimu pie Lincas ( tikai pieaugušo) un Zonnenšteinu pie Vīnes ( tikai bērnu eitanāzija) šī darbība vienlaikus tika veikta gan bērniem, gan pieaugušajiem. ____________________
[1] Filips Boulers kara beigās izdarīja pašnāvību. “Nacistu ārstu lietā” tika notiesāts viņa vietnieks Viktors Braks. [2] ibid. Seite 184. [3] ibidem Seite 287. [4] “ Kopējā labuma”statusu piešķir labdarības organizācijām. [5] “Medizin ohne Mensclichkeit…” Seite 185. [6] Ibid, Seite 194. [7] „Medizin ohne Mensclichkeit…………“ Seite 190. [8] ibidem Seite 191. [9] Medizin ohne Mensclichkeit ……. Seite 189. [10] Medizin ohne Menschlichkeit. Dokumente des Nürnberger Ärzteprozesses……….. Stite 193. [11] ibid. Seite 205. [12] Kā likums tika pasniegta iepriekš citētā Hitlera pavēle. [13] Attiecīgās H. Himlera vēstules citātu skat. tālāk, runājot par “T- 4” slepenību. [14] ibidem Seite 187-188. [15] ibid. Seite 288. [16] Medizin ohne Menschlichkeit……….. Seite 185-186. | 
