Arī mēs šajā gandarīšanas un lūgšanas laikā uzlūkosim krustā sisto Kristu, kurš, mirstot uz Kalvārijas kalna, mums pilnībā atklāj Dieva mīlestību. Šajā vēstījumā pievērsīšos mīlestības tēmai, kuru aplūkoju enciklikā Deus caritas est, uzsverot divus galvenos mīlestības veidus: agape un eros. Dieva mīlestība: agape un eros Ar jēdzienu agape, kas daudzkārt lietots Jaunajā Derībā, apzīmē upurgatavu mīlestību, mīlestību, kas tiecas tikai un vienīgi pēc otra cilvēka labuma; ar jēdzienu eros apzīmē mīlestību, kas vēlas iegūt to, kā pietrūkst, un tiecas savienoties ar mīļoto. Bez šaubām, mīlestība, ar kuru mūs apņem Dievs, ir agape. Taču, vai cilvēks var dot Dievam kaut ko labu, kas Viņam vēl nepieder? Viss, kas cilvēciskā būtne ir, un viss, kas tai pieder, ir Dieva dāvana; tātad radībai Dievs ir nepieciešams it visā. Bet Dieva mīlestība ir arī eros. Vecajā Derībā pasaules Radītājs savai izvēlētajai tautai atklāj, ka Viņš to ir iemīlējis, un uz šo Dieva pieķeršanos nevar attiecināt kādu cilvēcisku motivāciju. Pravietis Osejs, lai atainotu šo dievišķo kaislību, kā simbolu izmanto vīrieša mīlestību uz sievieti, kura pārkāpusi laulību (Os 3, 1-3); savukārt pravietis Ezehiēls, raksturojot Dieva un Izraēļa tautas attiecības, nebīstas lietot kvēlu un kaismīgu valodu (Ez 16, 1-22). Šie Bībeles fragmenti norāda, ka eros piemīt paša Dieva sirdij: Visvarenais no savām radībām gaida „jā” vārdu, kā līgavainis – no savas līgavas. Diemžēl jau no savas eksistences pirmsākumiem cilvēce, ļaunā gara pavedināta, ir noslēgusies pret Dieva mīlestību, dzīvodama ilūzijās par savu neatkarību, kas nav iespējama (Rad 3, 1-7). Noslēgdamies sevī, Ādams attālinājās no dzīvības avota, kas ir pats Dievs, un kļuva pirmais no tiem, kurus visu mūžu verdzībā turēja bailes no nāves ( sal. Ebr 2,15). Dievs netika uzvarēts, tieši pretēji, cilvēka sacītais „nē” bija izšķirošais pamudinājums tam, lai parādītos Dieva mīlestība visā tās atpestījošā spēka krāšņumā. Krusts atklāj Dieva mīlestības pilnību Tieši krusta noslēpumā atklājas neaprakstāmais žēlsirdīgā Debesu Tēva spēks. Lai no jauna iekarotu savu radību mīlestību, Viņš piekrita maksāt visaugstāko cenu: maksāt ar sava viendzimušā Dēla asinīm. Nāve, kas pirmajam Ādamam bija vientulības un vājuma pazīme, tika pārveidota par Jaunā Ādama visaugstākās mīlestības un brīvības aktu. Varam piekrist sv. Maksima Apliecinātāja sacītajam, ka “Kristus mira, ja tā var sacīt, dievišķi, jo Viņš gāja nāvē brīvprātīgi” ( Ambigua, 91, 1956). Uz krusta atklājas Dieva eros attiecībā uz mums. Būtībā Eros ir “tas spēks, kas mīlētājam neļauj palikt sevī pašā, bet mudina savienoties ar mīlēto”, kā teicis Pseidodionīzijs (De divinis nominibus, IV,13:PG 3, 712). Vai ir vēl ”neprātīgāks eros” (N. Kabasilass, Dzīve Kristū, 648) kā tas, kas lika Dieva Dēlam būt vienotam ar mums tik cieši, ka Viņš par mūsu grēku sekām cieta tā, it kā tās būtu Viņa? “Viņu, ko tie bija caurdūruši” Dārgie brāļi un māsas, uzlūkosim pie krusta pienagloto Kristu! Viņš ir visneprātīgākā Dieva mīlestības atklāsme – mīlestības, kurā eros un agape ir nevis pretrunā, bet izgaismo viena otru. Uz krusta pats Dievs ubago savu radību mīlestību: Viņam slāpst pēc ikviena cilvēka mīlestības. Apustulis Toms aptvēra, ka Jēzus ir viņa” Kungs un Dievs”, kad ielika roku brūcē Jēzus sānā. Nav nekas pārsteidzošs, ka ar svēto palīdzību daudzi Jēzus Sirdī raduši šī mīlestības noslēpuma visaizkustinošāko izpausmi. Varētu pat teikt, ka Dieva eros pret cilvēku atklāsme patiesībā ir visaugstākā Viņa agape izpausme. Patiesi, tikai tāda mīlestība, kurā pilnīga sevis dāvāšana ir vienota ar kaislīgu vēlmi pēc abpusējas mīlestības rada sajūsmu, kas pat vissmagāko upuru nešanu padara vieglu. Jēzus teica:” Kad es tikšu pacelts no zemes, es visus pievilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Kungs dedzīgi gaida, lai mēs vispirms atbildētu ar to, ka mēs pieņemam Viņa mīlestību un ļaujamies, lai Viņš mūs pievelk pie sevis. Taču nepietiek tikai ar to, ka mēs pieņemam Viņa mīlestību. Uz šādu mīlestību jāatbild ar sevis veltīšanu tam, lai šo mīlestību darītu zināmu citiem, – Kristus mani “pievelk pie sevis”, lai savienotos ar mani un lai es tādējādi mācītos mīlēt savus tuvākos ar Viņa mīlestību. Asinis un ūdens “Tie uzlūkos Viņu, ko tie bija caurdūruši.” Ar paļāvību uzlūkosim šķēpa caururbto Jēzus sānu, no kura izplūda „asinis un ūdens” (Jņ 19,34)! Baznīcas tēvi uzskatīja, asinis un ūdens simbolizē Kristības sakramentu un Euharistiju. Kristības ūdenī mazgātiem, mums, pateicoties Svētā Gara darbībai, atklājas trīsvienīgās mīlestības dziļumi. Gavēņa laika ceļu ejot, atceroties savu Kristību brīdi, mēs esam aicināti iziet no sevis, lai, paļāvībā sevi uzticot, mestos žēlsirdīgā Tēva apskāvienos (sal. sv. Jānis Hrizostoms, Katehēzes, 3, 14). Asinis, Labā Gana mīlestības simbols, pavisam īpašā veidā mūsos ieplūst Euharistijas noslēpumā:” Euharistija mūs pievelk Jēzus upura aktā (..) [mēs] tiekam iesaistīti Viņa sevis upurēšanas procesā.” (Deus caritas est, 13) Tad izdzīvosim Gavēņa laiku kā „euharistisku” laiku, kurā, pieņemdami Jēzus mīlestību, mācīsimies to dāvāt apkārtējiem ar ikvienu rīcību un vārdu. „Viņa, ko tie bija caururbuši” kontemplācija mūs mudina šādā veidā atvērt savu sirdi citiem cilvēkiem, saskatot cilvēka cieņai cirstās brūces; tā mūs īpaši mudinās cīnīties pret jebkādu dzīvības iznīcināšanas vai cilvēku izmantošanas veidu, risināt vientulības un atstātības problēmu, kas skārusi tik daudzus. Lai Gavēņa laikā ikviens kristietis no jauna piedzīvo to, cik ļoti viņu mīl Dievs, kas sevi dāvā Kristū, – šo mīlestību, kuru mums savukārt ik dienas „jāatdod” tuvākajiem, īpaši tiem, kuri cieš visvairāk un kuriem tā visvairāk vajadzīga. Tikai tā mēs varēsim kļūt pilnībā līdzdalīgi Lieldienu priekā. Marija, Skaistās mīlestības Māte, vadi mūs šajā Gavēņa laika ceļā – patiesas atgriešanās pie Kristus mīlestības ceļā. Un jums, dārgie brāļi un māsas, es novēlu auglīgu Gavēņa laiku un visiem no sirds dodu īpašu apustulisko svētību. Vatikānā 2006. gada 21. novembrī Benedikts XVI | 
