Šķīstības vērtība Bīskaps Sloskāns Beļģijā bieži ar semināristiem runāja par šķīstību. Kā to min bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis, galveno teoloģisko pamatojumu šķīstībai viņš balstīja uz Kristus pilnīgo šķīstību. Viens no semināristiem atceras kādu no Boļeslava Sloskāna mācībām par to, kā izturēties jaunu meiteņu sabiedrībā. Attieksmei nav jābūt sievieti nicinošai: „Viņš mums sacīja: meitenes ir Dieva radība tāpat kā mēs, bet priesterim ir jābūt piesardzīgam un jāizvairās no vēlmes izraisīt negatīvas gaidas.” Bijušo semināristu Luvēnā, tagadējo bīskapu Antonu Justu ir iespaidojusi B. Sloskāna mācība par priestera šķīstību, kurai jābūt bez kompromisiem: „Viņš piešķīra ļoti lielu nozīmi priestera celibātam. [..] tā viņam bija sirdslieta. Reizēm viņš teica, ka bīskapu raizes – slikti priesteri. [..] Ekselence nepieļāva kompromisus attiecībā uz šķīstību.” B. Sloskāns bija pārliecināts par celibāta derīgumu, balstoties uz savu pieredzi un uzsverot tā teoloģisko vērtību. Bīskaps Sloskāns palīdzēja arī latviešu laju studentiem būt uzticīgiem šķīstībā, mācot izvairīties no jebkādas miesiskas tuvības pirms laulībām. Viņš sekoja katoļu morāles mācībai, kas daudziem šajā visatļautības laikmetā var likties vecmodīga. Tomēr arī mūsdienu pasaulē rodas kustības, kas aizstāv šķīstības nozīmīgumu pirms laulībām. Personīgās mīlestības pieredzes pārspīlēšana nedod iespēju otru cilvēku patiesi iepazīt, neļaujot garam sakārtot miesiskās vēlmes. Bez gaidīšanas laika nevar pastāvēt un nobriest patiesa mīlestība. Spēja gaidīt raksturo patiesi brīvu cilvēku, to apstiprina arī psiholoģiskie pētījumi. Viens no galvenajiem iemesliem ģimeņu iziršanai ir seksualitātes uzlūkošana tikai tās bioloģiskajā un sentimentālajā jomā. Bīskapa pieredze izsūtījumā Bīskaps Sloskāns pievērsa uzmanību šķīstībai, jo daudzkārt viņam nācās saskarties ar morālās uzvedības sekām. Par to viņš vairākkārt liecina savā cietuma dienasgrāmatā: „..visatļautība un izvirtība bija neaprakstāma. Biju pamanījis, ka nometnē atrodas arī kādi manas draudzes locekļi no Baltkrievijas. Sievietes un gados jaunākās meitenes pārbaudījumus gandrīz vienmēr izturēja labi, bet diemžēl bija arī kritieni un dažas neizturēja, kļūstot par izvirtības upuriem, lēnām ieslīga dubļos. Bija arī tādas dievbijīgas un skaidras dvēseles, kas veica apustulāta darbību ar savas dzīves piemēru, neļaujot citām krist netikumības bezdibenī. Dažas baltkrievu sievietes no laukiem un dominikāņu māsu grupiņa no Maskavas ar savu klātbūtni centās visur liecināt par mīlestību, atvieglojot slimnieku ciešanas, palīdzot maziem bērniem, izsalkušajiem, katoļiem un nekatoļiem. Viņu valoda un uzvedība it visur izstaroja šķīstību, Kristus mīlestību un uzticību Baznīcai.” Bīskaps Sloskāns arī piemin kādu mūķeni, kura, aizstāvēdama savu jaunavību, mira bada nāvē. Bīskaps labi pazina cilvēku sirdis un no pieredzes zināja, ka cilvēka brīvība ir ievainota ar dažādām tieksmēm, grēcīgumu un viņam jātop atpestītam emocionālajā jomā. Par to mūsdienās liecina daudzas izjukušas laulības. Ieraudzīt dzīvības noslēpumu Aborta cēloņi meklējami cilvēka sirds šķīstības trūkumā, sirds nocietināšanā un nespējā saskatīt Dievu dzīvības noslēpumā. Bīskapam Sloskānam piemita kontemplatīvs un ļoti jūtīgs skatījums uz dzīvības noslēpumu, kas ir pretstatā šauri praktiskai attieksmei. Bīskaps stingri uzstājās pret abortu, kas nogalina ne tikai nevainīgu dzīvību, bet arī dziļi ievaino sievieti un sabiedrību. 1947. gadā, kad bīskaps Sloskāns vizitēja Romā, viņš ar latviešu kopienu runāja par aborta traģēdiju un tā ietekmi sabiedrības nākotnes veidošanā. E. Upenieks liecina: „Bīskapa runa bija viena no vispatiesākajām, kādu jebkad esmu dzirdējis. Tā bija brīva, vienkārša un iespaidīga. Bīskaps vienkārši runāja patiesību par latviešu tautas traģēdiju, par briesmu tuvošanos. Ne tikai no okupācijas draud briesmas, tās meklējamas arī pašas latviešu tautas saknēs. Mēs apsūdzam politiķus, kuri 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja 35 000 latviešu, bet klusējam par faktu, ka latviešu mātes katru gadu neļauj nākt pasaulē tūkstošiem bērnu, viņus iznīcinot jau mātes miesās. [..] Tas ir grēks pret cilvēka dabu un visu latviešu tautu, kas draud ar tās izmiršanu. Daudzi par šiem vārdiem bija pārsteigti, citi – aizkustināti, bet tie atvēra daudziem acis uz īstenību, kas liek nosarkt un daudzas lietas pārdomāt. Bīskaps vēl minēja, ka latviešu tautai nebūs nākotnes, ja tā neatbrīvosies no šī grēka.” Pēc šīs socioloģiskās aborta drāmas analīzes B. Sloskāns bija pārliecināts, ka tiek aizvainots pats Dievs, jo arī bērns mātes miesās ir Dieva bērns. Kādai mātei, kura viņam stādīja priekšā savu bērnu, viņš teica: „Atcerieties, šis bērns jums nepieder. Viņš pieder Dievam.” Ģimenes svētums Boļeslava Sloskāna šķīstā sirds, kas bija spējīga cienīt vēl mātes miesās esošo dzīvību, ļāva viņam arī uzlūkot dzīvības svētnīcas – ģimenes –nozīmīgumu. Bīskaps bija redzējis, kādas sekas ir materiālistiskam pasaules uzskatam par ģimeni un bērnu reliģiskās audzināšanas trūkumam Padomju Savienībā. Viņš saskatīja arī briesmas, kas draud ģimenei Rietumu materiālo vērtību apreibinātajā sabiedrībā. 1956. gadā bīskaps Sloskāns jau paredzēja Rietumu sabiedrības sekularizāciju, kas novedīs līdz mūsdienu nekristīgajai sabiedrībai: „... Rietumos mēs varam novērot garīgo krīzi, principu trūkumu, materiālo sekularizāciju, ko veicina masoniskās organizācijas.” B. Sloskāns kopā ar citiem Latvijas bīskapiem kādā vēstulē uzsver ģimenes vērtību: „Ģimenei ir nepieciešama reliģija, augsta morālā izjūta un nemainīgi principi gan par tiesībām, gan pienākumiem.” Viņš uzsver bērna tiesības dzīvot ģimenē kopā ar abiem vecākiem, pasvītrojot šķiršanās drāmu, kas skar ne tikai bērnus, bet arī pašus vecākus. Vecāki tiek aicināti uz bērna garīgo audzināšanu, mācot viņiem gan kopīgu lūgšanu, gan piedalīšanos svētdienas Sv. Misē. Var saprast bīskapa Sloskāna raizes par ģimeņu iziršanu, ko iepriekš var paredzēt, ja priekšroka tiek dota uz egoisma būvētam dzīves modelim, uz ko aicina nekristīgās un pagāniskās vērtības. Patiesībā viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka pārdabiskā joma ir pilnīgi nepieciešama, lai izglābtu dabīgo dimensiju. „Daudzi pasaulē runā par cilvēka cieņu, bet praksē uzvedas kā tikai materiālas vai mehāniskas būtnes [..] Pasaule nereti nemeklē dievišķās patiesības un pat nevēlas par tām runāt. Nepazīstot cilvēka patieso galamērķi, tā velta visus pūliņus šīszemes dzīvei. [..] Varbūt tas liekas dīvaini un nesaprotami, bet runa ir par paradoksālu patiesību: ja atmetam cilvēka pārdabisko dzīvi, tad viņam nepaliek arī dabiskā, un rezultātā tā ir tikai ne-dabiska dzīve, kas neatbilst tam, kas viņš ir.” Pagājuši jau 45 gadi, kopš šie vārdi ir izteikti, tomēr tie ir vēl joprojām pārsteidzoši aktuāli, ja skatāmies uz mūsdienu patērētāju sabiedrībā valdošo uzskatu, kas virzīts uz jutekliskās baudas slimīgu izcelšanu visās dzīves jomās. Runājot par Kristu, bīskaps saka: „Tikai Viņš var ievest cilvēkus, tautas un visu cilvēci jaunā dzīvē, jaunā laikmetā, kas būs labāks, cilvēcīgāks, godīgāks un garīgāks.” Viņš it kā redzēja Dievu Mēs varam teikt, ka bīskaps Sloskāns kā sargkareivis, kas vēro horizontu, meklēja un redzēja Dievu ar savas ticības acīm. Savā dziļajā lūgšanu dzīvē ik brīdi B. Sloskāns vēroja savu Kungu, kurš viņu veda uz pilnīgāku vienotību. Daudzās stundas, kuras viņš pavadīja lūgšanā, dzima šķīstā sirdī, kuru nekādas citas saites neaizkavēja. Viņš bija brīvs, lai trauktos pie Dieva. Par to liecina gan pateicības lūgšanas pēc Sv. Mises, kas reizēm pat ilga pusstundu, gan arī viņa ikdienas lūgšanas. Jāpiemin arī bīskapa īpašais un dziļais Svētās Mises svinēšanas veids, kurā reizēm viņš bija aizkustināts līdz asarām. Dzīves beigās B. Sloskāna seja izstaroja prieku par tikšanos ar savu Glābēju. |