Pāvesta mīlestības pilnā sirds ir ar Ķīnas ticīgajiem, kuriem sava ticība nereti jāapliecina ar dzīvību. Ķīnas cietumos ir ieslodzīti gan bīskapi, gan priesteri, gan laju kārtas ticīgie. Ar to vēl viss nav pateikts - Ķīnas valdība ir izveidojusi sev padevīgu „Ķīnas valsts baznīcu”, kurai bīskapus un priesterus izvēl valdība, un šai „baznīcai” piederošie laji kalpo valsts interesēs. Pāvests iesāk savu vēstuli ar rindām no sv. Pāvila vēstules Kolosiešiem: „Žēlastība Jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Mēs pateicamies Dievam un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam un vienmēr lūdzam par Jums Dievu, jo dzirdējām, kāda ir Jūsu mīlestība uz viesiem svētajiem”(Kol. 1, 3-4). Līdzīgi sv. Pāvilam pāvests izjūt atbildību par kristiešiem, kas dzīvo ticības spaidos un ir spiesti liecināt ar savu dzīvību. Pāvests lūdz Dievu, lai viņi nosargātu savu ticību. „Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad to dzirdējām, nebeidzam Dievu piesaukdami, par Jums lūgt, lai Jūs tiktu piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā garīgajā gudrībā un saprašanā”(Kol. 1,9). Svētais Tēvs priecājās par Ķīnas katoļu uzticību Jēzum Kristum un universālajai baznīcai viņa personā, kā svētā Pētera pēctecim. „Ar šo vēstuli”, saka pāvests „es gribu Jums dot dažas vadlīnijas saistībā ar Baznīcu un tai uzticēto pienākumu Ķīnas evaņģelizācijā”. Svētais Tēvs norāda uz Ķīnas seno civilizāciju un mūslaiku sociālo un ekonomisko izaugsmi. Atsaucoties uz pāvesta Jāņa Pāvila II teikto, pāvests Benedikts XVI raksta, ka katoļu Baznīca priecājās par Ķīnas ekonomiskiem un sociāliem sasniegumiem, bet vēlās norādīt uz cilvēka personas cieņu, garīgumu un viņa pārdabisko aicinājumu. Baznīca atzinīgi vērtē modernās Ķīnas sasniegumus: solidaritāti, mieru, sociālo taisnīgumu, gudru globalizācijas izpratni, u.tml. Taču iepretim šiem sasniegumiem Ķīnas jaunie cilvēki izrāda interesi par reliģiju, it īpaši kristiānismu, kas uzsver cilvēka personas garīgo un pārdabisko aicinājumu. Ja pirmais gadu tūkstotis pēc Kristus tika veltīts Eiropas un Āfrikas, bet otrais Amerikas kontinenta evaņģelizācijai, tad trešais ir jāveltī, lai nestu Evaņģēlija gaismu Āzijas kontinentam. „Izmetiet tīklus dziļāk” (Lk. 5,4) nozīmē ar pateicību atcerēties pagātni, ar prieka pilnu sirdi dzīvot tagadnē un ar pilnīgu paļāvību skatīties nākotnē: „Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi tas pats”(Heb. 13,8). Ķīnas katoļi tiek mudināti liecināt, un, ar cerību raugoties nākotnē, sludināt Evaņģēlija Labo Vēsti, kā arī atbildēt mūsdienu Ķīnas izaicinājumiem. Pāvests no Ķīnas ticīgajiem sagaida izaugsmi. Viņi ir aicināti ne tikai panest vajāšanas, bet arī kļūt par Āzijas evaņģelizācijas zelta graudiem. Dievs ir svētījis Ķīnas Katoļu Baznīcu ar aicinājumiem uz priesterību, uz mūku un mūķeņu kāru. Tas liecina par Baznīcas vitalitāti un izaugsmi. Problēmas Katoļu Baznīcai Ķīnā sagādā tā sauktā „valsts baznīca”, kur bīskapi tiek konsekrēti bez svētā Tēva mandāta un kas neatzīst piederību universālai Katoļu Baznīcai. Daudzi no šiem bīskapiem ir atgriezušies un atzīst pāvestu, kā svētā Pētera pēcteci. Ķīnā nevar nodibināt Bīskapu Konferenci, jo atzīto bīskapu vidū jaucās klāt tā sauktie „valsts bīskapi”, kas diktē bīskapu kolēģijas nolikumus. Aiz tā visa, protams, slēpjas valdības nolūkus samulsinātu ticīgos, radot iespaidu, ka bīskapi un priesteri sadarbojās ar režīmu. Svētā Tēva vēstule dod skaidras vadlīnijas un principus, pie kuriem ir jāturas, lai Baznīca saglabātu savu lomu, kā Kristus Labās Vests sludinātāja un sekojot sv. Pētera pēctecim pāvestam paliktu katoliska, t.i., piederīga universālajai baznīcai: „viena ticība, viena vadība, viena mācība”. Bīskapa pienākums ir veicināt baznīcas izaugsmi. Pāvests saka, ka: „Bīskaps caur konsekrāciju ir saņēmis munus docedi – mācīt, munus sanctificandi – svētdarīt un munus regendi – vadīt, ko apvienojot var saukt kā munus pascendi – ganīt, mācīt, svētdarīt un vadīt Baznīcu”. Pāvesta vēstule Ķīnas katoļiem pauž pārliecību, ka Ķīnas Baznīca piedzīvos labākus laikus un kļūs par vietu, no kurienes aizsāksies visas Āzijas Evaņģelizācija. Lai sasniegtais progress nestu augļus un mieru visai Ķīnas tautai, Pāvests Benedikts XVI mudina Ķīnas valdību uzsākt dialogu ar Svēto Krēslu. Otrais Vatikāna Koncils uzsver: „Valsts un Baznīca savā sociālajā un garīgajā sfērā ir autonomas un neatkarīgas viena no otras. Abas kalpo tiem pašiem cilvēkiem, lai nestu garīgu un laicīgu labumu un veicinātu izaugsmi ... Baznīcas uzdevums nav un nevar būt aizstāt valsti, lai uzlabotu iedzīvotāju sociālo un ekonomisko stāvokli, tomēr, ja notiek cīņa par sociālo taisnību, Baznīca nevar palikt vērotāja lomā. Baznīcas uzdevums ir argumentēt un norādīt uz garīgām vērtībām, kuru pamats ir sociālā taisnība. Taisnīgai valsts iekārtai ir jābūt katras valsts mērķim”. (Sal. Lumen Gentium n. 26) Baznīca nevar pieņemt valsts autoritātes iejaukšanos Baznīcas iekšējās lietās, proti, Baznīcas disciplīnā, vadībā un mācībā. Baznīca prasa no saviem ticīgajiem būt labiem pilsoņiem, kas respektē un veicina valsts kopējo labumu. Baznīca arī prasa, lai valsts garantē ticīgo reliģisko brīvību, t.i.: (1) sludināt Evaņģēlija Labo Vēsti, (2) apliecināt, ka Jēzus Kristus caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir pasaules Pestītājs un (3) paust savu pārliecību, ka ir jāmīl Dievs, un mīlestībai uz tuvāko ir jābūt kā katra cilvēka mīlestībai uz sevi. Katoļu Baznīcas vienotība nepastāv tikai vienā ticībā un vienā kristībā, bet arī vienā un tai pašā Euharistija un episkopātā, kas turpinās cauri gadu simtiem vienībā ar sv. Pēteri un viņa pēctečiem. Baznīcā neviens nav ārzemnieks - visi pieder Kristus mistiskajam ķermenim. Pāvests mudina Ķīnas ticīgos saglabāt uzticību Baznīcai, kuru nodibināja Kristus un uzticēja tās vadību sv. Pēterim un viņa pēctečiem. Lai mīlestības gars pavada Ķīnas Katoļu Baznīcu. Lai izlīgšana un piedošana tiem, kas ir darījuši ļaunu, ir pārdabiskas mīlestības iznākums. Katoļu Baznīca ir apustuliska - to vada apustuļu pēcteči bīskapi. Neviena civilā autoritāte nevar sevi pacelt augstāk par apustulisko autoritāti un iecelt sevi par mistiskā ķermeņa, baznīcas, vadītāju. Lokālo baznīcu vada apustuļu pēcteči, bīskapi, vienībā ar sv. Pēteri un viņa pēctečiem. Stingri turoties pie apustuliskās baznīcas principa, pāvests atļauj bīskapiem izvērtēt sadzīvi ar lokālām autoritātēm, ja to prasa pastorālā vajadzība. Ķīnas Katoļu Baznīca dzīvo civilās autoritātes spaidos, un mēs kā Latvijas ticīgie to labi saprotam, jo paši dzīvojām ar tādiem spaidiem 50 okupācijas gadus. Ja Latvijā baznīcā mēģināja ieperināt tā sauktos „čekas stukačus”, tad Ķīnas ticīgajiem liels slogs ir tā sauktā „Valsts baznīca”, kur valsts ieceltie bīskapi un priesteri nepakļaujas sv. Pētera pēcteča autoritātei un aģitē par „Ķīnas valsts baznīcu”. Savā laikā kardināls J. Vaivods teica: „Viņi cīnās pret Dievu, vai tad nav skaidrs kas uzvarēs!”. Svētais Tēvs Benedikts XVI prasa no Ķīnas katoļiem izturēt spaidus un kļūt par Āzijas evaņģelizācijas sēklu. Kā Latvijas ticīgie, mēs lūdzam Dievu, lai Ķīnas katoļi redz atgriežamies brīvības un garīgās atmodas laikus! Katedrāle.lv |
