Ja arī tās kādā valstī ir saglabājušās, tad drīzāk kā vēstures pieminekļi. Karaļiem nav reālas varas, tie pilda tikai valsts pārstāvju pienākumus.
Vēl jo dīvaināk šķiet par karali saukt Jēzu Kristu. Viņš taču nekad nav nēsājis karaļa kroni, nekad nav rokā turējis ābolu un zizli, nekad nav sēdējis karaļa tronī. Taču tieši Jēzum šis nosaukums visvairāk pienākas, un tas Viņam atbilst tik ļoti, ka par to varētu sapņot jebkurš pasaules valdnieks. Ne velti daudzi mākslinieki attēlojuši Jēzu Kristu kā Karali, kam uzticēta vislielākā vara.
Gadsimtu gaitā Jēzus aizvien ir bijis tas pats Kungs, tomēr dažādi attēlots. Matejs, Marks un Lūkass galvenokārt runā par Jēzu kā cilvēku. Savukārt Jānis jau redz Jēzu kā Dievu — kā Karali, kas valda pār visu. Līdz viduslaiku sākumam Kristu attēloja kā visas pasaules Karali. Šajā laikā uz krustiem Kristus bija atveidots kā uzvarētājs ar īstu kroni galvā un ģērbts ornātā, proti, priestera tērpā.
Nedaudz iedziļināsimies šīsdienas svētkiem paredzētajos lasījumos, lai saprastu, kāpēc Kristum karaļa vārds ir pilnīgi atbilstošs.
Pirmais lasījums stāsta par notikumiem, kas risinājās laikā, kad Dāvids valdīja pār Jūdas cilti. Lasām, ka ziemeļu ciltis (kuras sauca par Izraēli) atsūtīja savus sūtņus pie Dāvida uz Hebronu ar lūgumu, lai viņš valdītu arī pār tām. Savu lūgumu Izraēļa ciltis pamatoja ar trim apgalvojumiem:
1) asinsradniecība ar Dāvidu, jo viņi ir Dāvida kauli un miesa; 2) vienotība cīņā, jo ķēniņa Saula laikos tie Dāvida vadībā piedalījās daudzos karagājienos; 3) Dieva griba, jo Dievs to ir apsolījis Dāvidam.
Tad Dāvids noslēdza ar Izraēļa ciltīm derību un tika oficiāli svaidīts arī par Izraēļa ķēniņu. Tā Dāvids kļuva par visas Dieva tautas karali.
Dāvida svaidīšana bija zīme īstā karaļa — Jēzus Kristus — atnākšanai ('christos' nozīmē 'svaidītais'). Kā cilvēks Kristus ir cēlies tieši no Dāvida, Izraēļa karaļa. To apliecina evaņģēlisti Matejs un Lūkass, pieminot Viņa ciltskoku. Vairākkārt Svētajos Rakstos lasām, ka ļaudis sauca Jēzu par "Dāvida Dēlu".
Taču Jēzus ir arī Dieva Dēls, savā dievišķajā dabā vienlīdzīgs ar Tēvu. Viņš ir Debesu un zemes Valdnieks, ar Viņa varu nav salīdzināma neviena cita vara. Svētais Pāvils liecina, ka tāda bija Dieva griba: "Dievam labpatika, ka Viņā mājotu visa pilnība." Pāvils arī uzsver: "Viņš ir pirms visa." Ja jau šie vārdi attiecas uz Debesu troņiem un valdīšanām, priekšniecībām un varām, tad vēl jo vairāk uz tiem, kas atrodas šajā zemē. Tāpēc liturģijā tiek teikts, ka Jēzus ir visas pasaules Karalis.
Mēs, tāpat kā Izraēļa tauta, nostājamies sava Karaļa priekšā un sakām, ka esam Viņa kauli un miesa. Svētais Pāvils raksta: "Viņš (tas ir, Jēzus) ir Miesas — Baznīcas — galva." Visi Baznīcas locekļi, tātad arī mēs, varam droši teikt, ka esam Viņa kauli un miesa, un lūgt, lai Viņš pār mums valdītu.
Tāpat varam teikt, ka esam piedalījušies cīņā kopā ar Kristu. Kaut gan Jēzus nekad nav cīnījies ar zobenu un nav izlējis citu cilvēku asinis, lai iegūtu varu, tomēr Viņš izlēja savas asinis visu cilvēku pestīšanas labā. Kristus cīņa notika pie krusta. Svētais Pāvils raksta: "Dievam labpatika caur Viņu un Viņa dēļ visu samierināt ar sevi, [..] nodibinot ar Viņa krusta asinīm mieru." Šis miers ir Dieva valstība — Valstība, kurā arī mēs varam ieiet.
Šodien Evaņģēlija fragmentā lasām par "saprātīgo ļaundari", kas kopā ar Jēzu Kristu izcīna savu krusta cīņu, pilnīgi paļaujoties un lūdzot: "Jēzu, piemini mani, kad ieiesi savā Valstībā!" Neviens no mums nav bez grēka, un ir vajadzīga šāda paļāvība un lūgšana Jēzum. Katram no mums ir jāizcīna sava krusta cīņa, jāiztur savi pārbaudījumi kopā ar Kristu.
Kristus — visas pasaules Karaļa — noslēpums ir tāds, ka Viņš visus, kas to patiesi vēlas, spēj apveltīt ar tādu mīlestību uz Dievu un tuvākajiem, ka tā spēj izturēt arī pārbaudījumu brīdī. www.mieramtuvu.lv |
