Saviļņojošo Pūpolu svētdienas ritu īpašo vietu Dieva tautas ticības dzīvē apliecina ne tikai ļaužu pilnie dievnami, bet arī šīs dienas vēsturiskie nosaukumi, kas dažādās Eiropas tautās savstarpēji atšķiras, taču tiem visiem raksturīga folkloras nokrāsa un sirds siltums. Mūsu tautā apzīmējums “Pūpolu diena” vēsturiski fiksēts 1640. gadā Jēzus Sadraudzības rakstnieka un dziesminieka Jura Elgera lekcionārijā, Svētās Mises lasījumu krājumā. 17. gadsimtā valsts varas un mūsu zemes iekarotāji bez sirdsapziņas pārmetumiem savus pavalstniekus pierakstīja drīz vienas, drīz otras reliģiskās konfesijas draudzē, nejautājot, vai jaunā ticība viņiem patīk vai nepatīk. Savukārt Juris Elgers šajā reliģiskās varmācības gadsimtā atmirdz Kristus mīlestības gaismā, pirmām kārtām domājot par savu pazemoto novadnieku, Līvzemes pamatiedzīvotāju, uzticību katoliskajām tradīcijām. Tāpēc viņš apzināti centās saglabāt visas Dieva tautai pazīstamās un iemīļotās senās Livonijas kristietības mantojuma izpausmes, tostarp varbūt vēl no svētā bīskapa Meinarda laikiem tautas mutē pazīstamo “Pūpolu dienu”.
Mākslīgi nošķirt Dieva tautas ikdienā un baznīcas terminoloģijā lietotos apzīmējumus Elgeram nelika ne viņa līdzbrāļi Daugavpils Jēzus Sadraudzības kolēģijā, ne kompetentās Romas kongregācijas. Elgera “inkulturācijas” metodei sekoja arī pārējie 17. gs. veclatviešu valodas rakstu pieminekļu autori, piemēram, G. Mancelis un K. Fīrekers. Tādējādi nu jau trešās kristietības tūkstošgades dievlūdzējam latviešu valodā izdotās Dziesmu, lūgšanu un sprediķu grāmatās jāpieņem šie varbūt nedaudz arhaiskie, lauku ikdienas vienkāršībā dzimušie sirdsskaidrie mīļvārdiņi “Ziemassvētki”, “Lieldienas”, “Vasarsvētki” un, protams, “Pūpolu svētdiena”.
Taču pat vistīrākā etnogrāfiskā vai bībeliskā forma var pārvērsties par tukšu butaforiju, ja tā nav cildena garīga satura nesēja. Pūpolu svētdienas reliģiskais lādiņš katru šīs dienas ritu cienītāju mudina pārdomāt par to, kā atbildēt Svēto Rakstu lasījumos rodamajai vēstij. Ja baznīcēns vēlas, viņš šodien var nest un pēc Evaņģēlijā stāstītā parauga arī mest zem procesijā ejošā Kristus kājām ne tikai mūsu skarbās ziemeļu dzimtenes pirmo ziedu – pūpolu – zariņu vai arī pazemīgo kadiķīti. Atšķirībā no Elgera laikiem viņš bez lielām grūtībām atradīs arī lepnu palmas zaru vai pat bībeliskā olīvkoka atvasi, ko turēt rokā dievkalpojuma laikā. Profesionāli floristi izveidos tik krāšņu sausu ziedu pušķi, ka nebūtu jākaunas to vēcināt pat nākamā gada Pūpolu svētdienas procesijā. Taču visam daudzveidīgajam svētku krāšņumam jāatklāj dārgais saturs – sirds mīlestība pret Pestītāju, kas pirmais mūs ir mīlējis. Pūpolu svētdienas vēstījums, gan scenogrāfiski uzvestais – procesija ar ziediem un zariem – , gan audiovizuāli prezentētais – Kristus ciešanu apraksta, pasijas, dziedājums –, ir liturģiski iestudēta himna Dieva mīlestībai. Vienas svētdienas ritos atklājas mīlošā Dieva un egoistiskā cilvēka attiecību kontrasta dramatiskums.
Visu cauru gadu, ikreiz pēc Pūpolu svētdienas uzlūkojot kaut kur aiz svētbildes mūsu mājās aizsprausto sakaltušo pūpolzaru pušķīti, mēs varēsim sev atgādināt par vissvarīgāko, kas vien visā universā piedzīvots, – par Dieva mīlestību pret grēcīgo un nodevīgo cilvēku, kuru Jēzus ar savām ciešanām un augšāmcelšanos vēlējās darīt līdzdalīgu dievišķajā dabā. Ja Pūpolu svētdienas lasījumos kliedzošie kontrasti starp Jeruzalemes iedzīvotāju eksaltēto entuziasmu, Jēzum ienākot savā pilsētā, un šī paša ļaužu pūļa verdošo ienaidu, Jēzum dodoties no pilsētas uz Golgātu, mums ļauj bez ilūzijām paraudzīties uz cilvēku dabas vājumu, tad evaņģēlista nesaudzīgi atklātās Pestītāja ciešanu ainas pierāda lielā Dieva gribu kļūt solidāram ar šo savu grēka nastas nomocīto radību.
Jebkura saprātīga doma par Dievu atzīst – Dievs nevar ne ciest, ne mirt. Ideja par Dieva ciešanām ir pretrunā jebkurai saprātīgai atziņai par Radītāja dabu. Tomēr “Jēzus personā cieš un mirst Dievs”, 4. gadsimtā nespēja slēpt savu saviļņojumu un izbrīnu lielais Baznīcas tēvs Augustīns. Kopš iemiesošanās, kopš piedzimšanas Betlēmes kūtiņā līdz pat nāvei Golgātā dievišķā daba Jēzus personā nešķiras no Viņa cilvēciskās dabas. Kā mēs varētu ieticēt lielā un augstā Dieva mīlestībai pret cilvēku, ja Viņš nebūtu vēlējies ne tikai kļūt par mūsu brāli Betlēmē, bet arī izbaudīt visu cilvēkam iespējamo garīgo un fizisko ciešanu kausa rūgtumu, būdams uz krusta Golgātā? Pēc Kalvārijas drāmas nevienam cilvēkam, ja vien viņam skaidri pasludināts Evaņģēlijs jeb Labā, ja drīkst tā teikt, – Vislabākā, vēsts, nav jābīstas un jābaiļojas par dzīves perspektīvām. Par spīti neizbēgamajam nāves dzēlienam, nevienam vairs nav jāskumst par savas gribas vājumu un miesas ievainojamību. Golgātā Jēzus mūs ir atpircis no velna varas. Ciešot, būdams cilvēka miesā, Kristus ir salauzis grēka un nāves baiļu važas.
Pūpolu svētdienas dārgais saturs atklājas stāstā par Jēzus triumfālo ienākšanu Jeruzalemē un par to, kā ļaužu pūlis, kas uzgavilēja savam Mesijam, kļuva par tiesnešu baru, kas alka pēc Jēzus krustā sišanas. Pūpolu svētdienā mēs klausāmies par Jēzus ciešanām Ģetzemanes dārzā un par to, kā Pēteris noliedz Viņu. Šajā dienā mēs dodamies Pestītājam līdzi krusta ceļā uz Golgātu, noraugāmies, kā Viņu pienaglo pie krusta koka un kā Viņš mirst mokpilnā nāvē. Bet šodien mēs arī dzirdam, kā, izmocītajam Jēzum mirstot pie krusta, romiešu simtnieks apliecina ticību ne vairs Jeruzalemes iedzīvotāju gaidītajam politiskajam Mesijam, bet gan nāves uzvarētājam, visas cilvēces, visas pasaules Pestītājam, tavam un manam Glābējam. Pateicīgi atskārtuši šīs dienas cildeno saturu un vēsti, droši un priecīgi ņemsim ziedošo pūpola zaru, lepno palmu vai pazemīgo kadiķi, lai ne tikai šodien, Pūpolu svētdienā, bet visu cauru gadu uzgavilētu savam labajam Pestītājam. Mieramtuvu.lv |
