Un Kungs sacīja Ābramam: „Izej no savas zemes!” Vai šie vārdi ir atskanējuši tikai toreiz, un vai tikai Ābramu Dievs ir uzrunājis? Nē, Dievs izrunā šos vārdus tieši šodien un, tāpat kā toreiz Viņš uzrunāja Ābramu, tā šodien uzrunā arī mūs: „Izej no savas zemes, no saviem radiem un no sava tēva nama uz to zemi, kuru es tev parādīšu.”
Kas ir tava zeme? Vispirms tas ir tavs cilvēciskums. Ievērosim — Ābramam bija jāatstāj viss, kam viņš bija pieķēries un ko uzskatīja par savu; viņam bija jāatstāj savas mājas, radi un dzimtene. Sirds dziļumos viņš saprata, ka vienīgā vērtība, kam ir vērts sekot, pie kā ir jāturas un kas ir jāvērtē augstāk par visu, ir Dievs. Kungs Dievs Ābramam apsolīja citu zemi, bet, lai to iemantotu, vispirms viņam bija jāatstāj līdzšinējā zeme. Radīšanas grāmatā ir skaisti sacīts: „Un tā Ābrams devās ceļā, kā Kungs viņam bija pavēlējis.” Ābrams paklausīja Dieva balsij — viņš ieticēja.
Mana apsolītā zeme ir mans cilvēciskums. Ja gribu to saglabāt (kā Ābrams — zemi), tad man ir jāatsakās no līdzšinējā dzīvesveida. Kungs Dievs aicina: „Izlauzies no savas čaulas, pamet sliktos ieradumus, piesaki karu atkarībām, vārdu sakot — atmet visu to, kas tavu cilvēciskumu padara par pelēcību!”
Kas ir šī čaula? Vispirms — vispārējie uzskati, piemēram, tas, ka negribam izteikt savas domas, definēt savu nostāju, bet rīkojamies saskaņā ar to, ko saka kolēģi, paziņas vai partijas. Baidoties atšķirties no apkārtējiem, mēs pielāgojamies sabiedrībai un kļūstam par pelēku masu. Taču vai Kristus māceklis drīkst būt „pelēks”? Vai tad ne saviem mācekļiem Kristus ir teicis: „Jūs esat zemes sāls un pasaules gaisma”?
Reklāma. Tā kļūst par mūs aptverošu čaulu, kad akli sekojam piedāvātajiem stereotipiem un kad mums nav nedz gribas, nedz iekšēja spēka pretoties tam, kas tiek uzbāzīgi ieteikts. Mūs var ierobežot mode, ja ļaujam, lai tā mums atņem gribasspēku, it īpaši tad, kad bez kādas kritikas kopējam citu uzvedības ārējos šablonus un tādējādi zaudējam savu identitāti un oriģinālās vērtības. Mūs sasaista elki — tie, kam sekojam un ko daudzās dzīves jomās cenšamies atdarināt.
Kas vēl veido “manu zemi”, kura man jāatstāj šajā Lielā gavēņa laikā?
Ieskaties dziļāk sevī un ieklausies tajā, ko saka Dievs! „Izej no savas zemes... uz to zemi, kuru es tev parādīšu!” Viņš aicina.
„... kuru es tev parādīšu.” Neraugoties uz to, ka pasaulē ir tik daudz ļaunuma, kas skar ne tikai „citus cilvēkus”, bet arī mūs pašus, Dievs no mums neatsakās. Viņš turpina aicināt: „Ej uz zemi, kuru es tev parādīšu!” Kas ir šī zeme? Pavisam vienkārši — tas ir tavs cilvēciskums, kas sasniedzis pilnību. Bet pilnīgs cilvēciskums nav nekas cits kā svētums. Kungs Dievs nemitējas aicināt: „Lai tev nepietiek ar druskām! Dodies dziļāk! Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!”
Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā lasām apustuļu vārdus: „Mums ir labi te būt.” Viņiem šķita, ka ir labi tur būt un tāpēc tur ir arī jāpaliek — jāpaliek pēc iespējas ilgāk. Kristus tomēr lika tiem celties un doties lejā no kalna, un turpināt ikdienas darbus un pienākumus, turklāt vēl visu redzēto, dzirdēto un piedzīvoto turēt noslēpumā. Arī mums Kristus neļauj palikt mūsu mazajās teltīs, kur mēs jūtamies tik labi. Kas tad ir jādara?
Apustulis Pāvils mums katram sniedz atbildi: „Līdzdarbojies Evaņģēlijam!” Vai spējam pozitīvi atbildēt uz šo aicinājumu?
Līdzko apustuļi tur, augšā, Apskaidrošanās kalna virsotnē, sadzirdēja balsi no Debesīm, viņi nobijās. Aiz bailēm viņi pat nokrita pie zemes. Kā ir ar mums — vai dažreiz arī mūs Dieva Vārds, Dieva balss nepiepilda ar uztraukumu un bailēm? Svētais apustulis Pāvils atgādina, ka Evaņģēlijs izgaismo mūsu dzīvi un sludina nemirstību. Un atkal derētu sev pajautāt — vai gadījumā es nevairos no Evaņģēlija, no dzīvā Dieva Vārda? Vai ļauju Dieva Vārdam izgaismot manu ikdienas dzīvi? Romāns Brandšteters rakstīja: „Ak, Bībele, mana Tēvija... Tu man mācīji dzīvot, Tu man mācīji lasīt, Tu man mācīji rakstīt, Tu man mācīji domāt, Tu mani mācīji patiesībai.”
Nereti gadās tādas situācijas, ka, lasīdami Dieva Vārdu, mēs gribētu, lai tas ar pārspēku mūs izmainītu, turklāt — bez mūsu pašu līdzdalības... Un, kad tas tā nenotiek, tad sakām, lūk, Dievs tikai runā, bet neko nedara...
Bila de Mello grāmatā „Putna dziedājums” ir stāstīts, ka senās Ēģiptes faraonu apbedījumos tika atrasti kviešu graudi. Tie bija piecus tūkstošus gadu veci. Kāds šos graudus paņēma, iesēja un laistīja, un daudziem par brīnumu graudi atdzīvojās un nesa augļus. Pēc pieciem tūkstošiem gadu nesa augļus! Ja centīsimies Dieva Vārda sēklu iesēt — līdzdarboties Evaņģēlijam —, tad agri vai vēlu šī sēkla nesīs augļus, jo Dievs to „laistīs” ar savas žēlastības rasu un Kunga acis būs pār tiem, kas Viņa bīstas, pār tiem, kas cer uz Viņa žēlastību. Šajā svētdienā kopā ar psalmistu lūgsimies arī mēs: „Kungs, Tava žēlsirdība lai mūs pavada, jo mēs ceram uz Tevi!”
Pārdomādami kopā šai svētdienai domātos Svēto Rakstu fragmentus, esam uzdevuši daudz jautājumu. Lielā gavēņa laiks ir laba izdevība meklēt atbildes uz šiem jautājumiem un tās arī atrast. Lai katrā no mums mājo radoša neapmierinātība ar sevi, jo ne jau vienmēr mēs izejam no savas zemes un ne vienmēr gribam iemantot to zemi, kuru parādīs mums Kungs. www.mieramtuvu.lv |
