Kristīgās ticības pamatpatiesību vispilnīgāk atklāj Dieva Dēla Iemiesošanās noslēpums. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība (Jņ 3, 16). Un sv.Pāvils vēstulē romiešiem raksta, ka Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. (..) Kā tad Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis Viņu par mums visiem, līdz ar Viņu nedāvās mums visas lietas? (Rom 5, 8; 8, 32). Dievs dāvina mums Savu Dēlu un arī sirdsapziņas balsi, jo tā ir Mūžīgā Tēva balss, kas runā uz Savu Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. „Sirdsapziņa ir pats galvenais Kristus klātbūtnes liecinieks mūsu sirdīs” (J.H. Newman). Ievainota sirdsapziņa
Sirdsapziņas balss ir mīlestības balss arī tad, kad mūs tiesā, atgādina, mudina būt patiesiem, godīgiem, aicina piedot un izlīgt. „Cilvēkam, kurš izdarījis ļaunu, sirdsapziņas izteiktais spriedums ir kā atgriešanās un cerības ķīla” (KBK 1797). Palīdzēt cilvēkam izprast viņa grēku nozīmē arī atklāt viņa morālās un garīgās nekārtības cēloni, līdz ar to cilvēks kļūst spējīgs meklēt un saņemt palīdzību, lai izkļūtu no saviem maldiem. Pat ja cilvēks savā rīcībā nevadās pēc taisnīgas sirdsapziņas, tas tomēr nenozīmē, ka viņam tās nav vispār. Ja cilvēks konkrētajā situācijā rīkojas, neuzklausot vai ignorējot sirdsapziņas balsi, tad viņš tomēr to neiznīcina pavisam, bet apslāpē. Patiesībā cilvēku „bez sirdsapziņas” nemaz nav – ir cilvēki ar ievainotu sirdsapziņu. Ja sirdsapziņa ir ievainota, apslāpēta, tad tā nerēķinās ar Dieva likumu, kas patiesībā ir mīlestības likums. Nocietinātā sirdsapziņa veido pati savus „likumus”, kas pakļauti bailēm un varmācībai. Ievainota sirdsapziņa slimību uzskata par „normu”, tā neatzīst grēku, neuzticību un vājumu. Pat pilnīgi acīmredzamu grēku, kas posta un dara pāri pašam un citiem, tāda sirdsapziņa dēvē par savām tiesībām. Piem., neuzticību un laulāto draugu mīlestības nodevību tā sauc par tiesībām uz laimi, bet sevis paaugstināšana un nicinoša attieksme pret citiem tiek dēvēta par spēka un pašcieņas izpausmi. Apslāpēta un ievainota sirdsapziņa visbiežāk liecina par ievainotu sirdi, kas nejūtas mīlēta un arī pati vairs netic mīlestībai. Ievainota sirdsapziņa kļūst nejūtīga, nocietināta, līdzīgi kā paralizēta ķermeņa daļa, kas nejūtīga pret jebkuru pieskārienu, pat mīloša cilvēka glāstu, kas izsaka savu līdzjūtību un rūpes. Un tomēr, pat tajos gadījumos, kad sirdsapziņa ir ievainota, atstāta novārtā vai nocietināta, savas sirds dziļumos cilvēks allaž cer uz cilvēku un Dieva labvēlību, labestību, piedošanu un žēlsirdību. Tieši šī dziļā cilvēciskā vajadzība pēc labestības un žēlsirdības var kalpot par pamatu tam, ka mūsu sirds-apziņa pamostas. Savā būtībā sirdsapziņa ir taisnīga un tā tiecas pēc patiesības. Neatkarīgi no tā, cik dziļas ir mūsu vājības un cik bieži mēs krītam, ja vien mēs tās nosaucam „īstajos vārdos” un atzīstam Dieva un Baznīcas priekšā, mēs vēl neesam padarījuši savu sirdsapziņu pilnīgi nejūtīgu. Cilvēks, kas apzinās savu vājumu un to arī atzīst, nekad nebūs nejūtīgs un cinisks. Tātad, lai mēs savu sirdsapziņu varētu dziedināt, mums vienkārši jāatver savas sirdis Dieva mīlestībai. Skatоties patiesībai acīs
Taisnīga sirdsapziņa, iekšējais godīgums ir autentiskas garīgās dzīves un lūgšanu auglis. Jānis Pāvils II teica, ka cilvēka atgriešanās sākas ar to mirkli, kad viņš ieskatās patiesībai acīs. Iekšējais taisnīgums pieprasa, „lai cilvēks pilnīgi atteiktos no visām ārišķībām, no puspatiesībām un melīgām dzīves shēmām un lai atklātos visā savā iekšējā patiesībā, kas ir viņa paša sirdsapziņas patiesība. Cilvēkam ir jāatbrīvojas no visa, kas neļauj šai patiesībai – viņa paša iekšējai patiesībai, ieskatīties acīs” (Jānis Pāvils II). Ne katram no mums pietiks spēka, lai vienā rāvienā drosmīgi un pavisam nopietni paskatītos patiesībai acīs un atzītos: Esmu atbildīgs par visu savu dzīvi un par to, kas ar mani ir noticis, - man jāuzņemas atbildība par savu iekšējo neapmierinātību un frustrāciju, vārdu sakot, par visām savas iekšējās dzīves nekārtībām. Mēs baidāmies no patiesības par sevi tāpēc, ka negribam uzņemties pūles, ciešanas un upurus, kuriem obligāti jānāk, ja mēs gribam mainīt savu dzīvi. Mēs labāk vēlamies izlikties, ka itin viss mūsu dzīvē un ģimenē ir pilnīgā kārtībā. Jānis Pāvils II labi izprata šīs grūtības, atzīdams, ka „pat ātrs un provizorisks acu uzmetiens savai iekšējai dzīvei ir jau samērā liels sasniegums no cilvēka puses.” Tulkoja māsa Irēna "Katōļu Dzeive" |