Es gribētu parunāt par lūgumu, kas izskan lūgšanā “Tēvs mūsu”, proti: “Tavs prāts lai notiek!” Sakiet, lūdzu, kāpēc mums jāpilda Dieva griba? Tāpēc, ka Dievam, kas ir mīlestība, tavs labums ir svarīgāks nekā tev pašam. To patiešām grūti saprast. Nespēju iedomāties, ka es negribētu savu labumu vai ka mans labums man nebūtu pietiekami svarīgs. Bet kā ir tad, kad tu pārēdies konfektes, nepadomājot, ka pēc tam tev sāpēs vēders? Kad strīdies, nedomājot par to, ka varbūt tev nav taisnība, vai arī kad neķeries pie angļu valodas mācīšanās, kaut arī zini, ka pēc pāris gadiem to nāksies nožēlot? Nu, labi, Dievam mans labums ir pat svarīgāks nekā man pašam. Bet kā lai es zinu, kāda ir Viņa griba attiecībā uz mani? Kā lai zinu, ko Dievs vēlas? Neizliecies, ka tu to nezini. Vai Dievs vēlas, lai tu melotu? Vai Dievs vēlas, lai vecākais brālis izmētā savas jaunākās māsas rotaļlietas? Un vai tā var būt Dieva griba, ka tu kopā ar citiem izsmej klasesbiedru, kurš stostās? Sapratu! Dievs vēlas, lai mēs ievērojam baušļus! Es gribētu piebilst, ka baušļi ir Dieva dāvana mums. Dievs tos mums devis tāpēc, ka mūs mīl, tāpēc, ka esam Viņam svarīgi un Viņam ir svarīgs mūsu labums. Ja Viņš mūs nemīlētu, Viņš nebūtu mums devis baušļus. Ja Viņš mūs nemīlētu, tad mūsu rīcība Viņam būtu vienaldzīga. Piekrītu. Bet kas notiek, kad cilvēks pārkāpj Dieva bausli? Vai tad beidzas Dieva griba attiecībā uz viņu un sākas Dieva sods? Tu taču zini, kāda ir Dieva griba attiecībā uz grēcinieku. Pat ja cilvēks ir sagrēkojis, Dievs nepārstāj viņu mīlēt un vēlas, lai viņš atgriežas. Dievs vēlas, lai grēcinieks cenšas vērst par labu to, ko vēl var labot, lai viņš lūdz piedošanu tam, kam nodarījis pāri, lai viņš izsūdz grēkus un izlīgst ar Dievu. Varbūt tomēr ir kaut kas tāds kā Dieva sods? Protams. Piemēram, kas notiek, ja cilvēks melo. Ja viņš tūdaļ to nepārstāj, tad pamazām pie melošanas pierod. Agri vai vēlu ļaudis šādam cilvēkam pārstās ticēt, viņam būs slikta slava. Cilvēks, kas pastāvīgi melo, nereti neciena pats sevi. Grēka sekas arvien ir kaut kas slikts. Ja grēks jau noticis, pēc iespējas drīzāk jāatgriežas. Vai patiešām Dievs nevēlas, lai cilvēki grēkotu? Bez Dieva gribas taču nekas nenotiek. Redzi, kad virsnieks dod pavēli, tad kareivim jāklausa, un lai tik viņš pamēģina neklausīt! Ar Dieva gribu ir citādi. Ja Dievs piespiestu mūs darīt labu, tad tas jau vairs nebūtu labais. Dievs mūs mīl, tāpēc Viņa griba ir pārpilna mīlestības pret mums. Viņš vēlas, lai mēs patiešām darītu labu. Tāpēc Viņš uz to mūs nemitīgi aicina un dažādos veidos pārliecina, ka Viņam ir ļoti svarīgi, lai mēs darītu labu. Bet rezultāts ir tāds, ka mēs bieži darām nevis labu, bet ļaunu. Un ir tik smieklīgi, ka virsnieka gribu respektē, bet Dieva - ne. Tāpēc ļoti svarīgi ir tas, lai mēs Dievu patiešām iemīlētu. Tad mēs mīlēsim arī Viņa gribu. Kā to darīja Jēzus, kas reiz sacīja par sevi: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis.” Ja visi cilvēki censtos mīlēt Dieva gribu, tad pasaule noteikti būtu brīnišķīga. Bet tā ir utopija. Ļoti daudz ļaužu taču nebīstas darīt ļaunu. Tā nav utopija, ka tu un es, un vēl daudz citu cilvēku mīlēsim Dieva gribu un bīsimies darīt ļaunu. Pasaule tāpēc varbūt uzreiz nekļūs brīnišķīga, bet tajā būs jau mazliet labāk. Tomēr ļaunumu pasaulē mēs pilnībā neiznīdēsim. Tieši to es nevaru saprast - kāpēc Dievs piekrīt tam, ka pasaulē ir ļaunums? Vai varbūt Viņš tā esamību pasaulē ir paredzējis? Pamēģināšu tev to izskaidrot ar vienkāršu piemēru. Iedomāsimies, ka ģimenē vīrs un sieva nemitīgi ķildojas. Nav taču šaubu par to, ka Dievs noteikti nav vēlējies, lai viņi ķildotos. Tieši pretēji, Dieva griba ir, lai šajā ģimenē valdītu saskaņa un miers. Bet kā tad iznāk? Ka pašam Dievam nav tāda spēka, lai šajā ģimenē notiktu Viņa griba? Dievs pieļauj šajā ģimenē nesaticības ļaunumu, jo Viņš noliegtu pats sevi, ja respektētu mūsu gribu tikai tad, kad mēs darām labu. Viņš respektē mūsu brīvību arī tad, kad darām ļaunu. Bet rezultāts ir tāds, ka bērni šajā ģimenē ir vienkārši nelaimīgi. Arī pašus laulātos šīs ķildas nepavisam nedara laimīgus. Dieva griba vienmēr attiecas uz konkrētu situāciju – tādu, kāda tā ir. Dievs nevēlas, lai šajā ģimenē būtu ķildas. Bet, ja tās ir, tad tagad Dieva griba ir, lai šie laulātie censtos izlīgt un lai kaut kā samierinātos ar to, ka ne neviens no tiem nav ideāls. Un vēl Dievs šajā situācijā vēlas, lai bērni šo ķildu dēļ ciestu pēc iespējas mazāk. Bet ja tā nenotiks? Diemžēl ļoti bieži notiek tā, ka pat tad, kad mūsu ļaunums izraisa mūsu vistuvāko cilvēku ciešanas, mēs negribam atgriezties. Kāpēc Dievs to pieļauj? Kādreiz, mūžīgajā dzīvē, mēs to visu sapratīsim. Tagad no sirds centīsimies un lūgsim Dievu, lai ne manas, ne tavas vainas dēļ pasaulē nebūtu vairāk ciešanu un netaisnības. No poļu valodas tulkojusi Gunta Ķupe 
| 
