Cilvēki, saņēmuši savu dzīvību no Dieva, paļausies uz Viņu – savu Radītāju un Kungu – un atcerēsies, ka Kunga Likums ir jāievēro, jo Kungs Dievs ir labs un taisnīgs. Pat grēcinieku, kas nožēlos savus pārkāpumus, Kungs apžēlos, viņam piedos un palīdzēs. Skaists ir Dieva apsolījums par varavīksni – šīs derības zīmi. Uzlūkojot varavīksni, cilvēki atcerēsies Dieva apsolījumu. Un tāpat atcerēsies mums izvirzīto nosacījumu – arī mums ir jāpilda savs derības solījums.
Kādā dokumentālā filmā ceļotājs liecināja par ļoti pārsteidzošu parādību – taigā, stāvot uz augstas klints, viņš esot redzējis veselas trīs varavīksnes dažādās debesu pusēs, bet aiz viņa atradusies teritorija, kur rūpniecības izraisīto indīgo izmešu dēļ daba piesārņota, pārsniedzot visas pieļaujamās normas... Dievs mums sūta zīmes pārpārēm, jautājums tikai, vai mēs tās uztveram nopietni.
Šai svētdienai paredzētie Svēto Rakstu lasījumi atgādina par kādu vēl nozīmīgāku zīmi nekā varavīksne. Mēs esam glābti “ar ūdeni” – ūdens ir nācis pār mums nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai kristītu, lai mūs nomazgātu no pieļauto grēku traipiem un pat no pirmgrēka vainas. Dievs ir daudzkārt apliecinājis savu spēku – piemēram, izvedot izvēlēto tautu no Ēģiptes zemes un atbrīvojot no verdzības, bet Viņa spēks pilnībā atklājās Jēzū Kristū – Kunga augšāmcelšanās uzvarā pār nāvi. Tā nebija parasta cīņa, kurā stiprākais varonis uzvar vājāko. Jēzus Kristus – Dieva Dēls – uzvarēja spēku, kas ikvienu varoni ir licis kapā, – Viņš uzvarēja pašu nāvi.
Kungs, kas ir augšāmcēlies, uzvarējis un dzīvs, sola mums, kas esam atdzimuši no ūdens un Svētā Gara, ka arī mēs Viņa uzvaras dēļ dzīvosim mūžīgi, nāvi uzveikuši. Lai tas tā notiktu, mums ir jāizprot sava dzīve. Ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. Cilvēks dzīves laikā izsaka neskaitāmus vārdus, bet tiem, protams, nav tāda spēka, kāds piemīt Dieva vārdiem – ar savu vārdu Dievs rada gaismu, zemi, ūdeni, dzīvību... Dieva Vārds ir Svētie Raksti, Bībele – tā ir vienīgā grāmata, kas pauž patiesības pilnību.
Savukārt šajā svētdienā lasītajā Evaņģēlija fragmentā runa ir par kārdināšanu. Ja Evaņģēlijā tā ir aprakstīta un pats Kungs Jēzus par to runā, tad tas nozīmē, ka šis jautājums mums ir ļoti būtisks. Pārdomāsim vēlreiz par šo lielo cīņu starp Dievu un kārdinātāju – par cīņu, kurā Dievs uzvar. Vispirms mūsu uzmanību piesaista fakts, ka Jēzus bija tuksnesī kopā ar zvēriem un eņģeļiem. Rodas jautājums – bet kāpēc šajā notikumā atšķirībā no lielo plūdu apraksta nav pieminēti cilvēki? Šķiet, Kunga cīņa taču notiek cilvēku dēļ, nevis tādēļ, lai palīdzētu zvēriem vai eņģeļiem.
Šī cīņa izaicina cilvēku nostāties viena vai otra cīnītāja pusē – vai nu Jēzus, vai sātana pusē. Izdariet pareizo lēmumu – atbalstiet vienīgo Cīnītāju, kas arī jūsu dēļ izcīnīs patiesības un dzīvības uzvaru, un iesaistiet šajā cīņā visu savu būtību, savu gudrību, dvēseli un sirdsapziņu. Citi ieguvumi nav nekā vērti. Var priecāties par slavu vai bagātību, taču cik ilgi tās pastāvēs? Ko līdz labumi, ja to iegūšanas dēļ ir jāpretojas Dieva taisnībai? Ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?
Ieklausīsimies un uzņemsim šos Evaņģēlija vārdus savā sirdī un dzīvē: “Laiks ir piepildījies, un Debesu valstība ir tuvu. Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!”
Nepaies ne simts gadu, kad ikviens no mums par šo vārdu patiesību būs pārliecinājies. Mieramtuvu.lv |
