Šajos liturģiskā gada un arī cilvēces vēstures svarīgākajos svētkos mēs esam aicināti no jauna personīgi piedalīties dramatiskajā cīņā starp grēku un žēlastību, nāvi un dzīvību, tumsu un gaismu – cīņā, kurā mūsu Vadonis ir Kristus. Viņš nāk, lai glābtu un atjaunotu cilvēka sirdi, lai svētdarītu ģimenes dzīvi, tuvinātu cilvēkus sev, mācītu tos mīlēt un dzīvot mīlestībā.
Zinādams, kas drīzumā notiks, Jēzus pirms Pashas svētkiem sapulcināja savus mācekļus Pēdējo vakariņu telpā, lai dotu viņiem savu garīgo Testamentu – jauno mīlestības bausli. Saskaņā ar savas tautas tradīciju Jēzus vakariņu laikā lūdzās, pateicās Debesu Tēvam par radīšanas darbu un par senču atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības. Pēc tam piecēlies Viņš novilka virsdrēbes un sāka mazgāt mācekļiem kājas. Šī rīcība nebūtu nekas īpašs, ja vien to nebūtu darījis Jēzus, – to parasti veica kalpi. Ģimenē to nekad nedarīja tēvs, ne arī kopienā – skolotājs.
Baznīcas tēvi skaidro, ka tieši kāju mazgāšana ir Euharistijas iedibināšanas teoloģiskais apraksts, kas lasāms vienīgi Jāņa evaņģēlijā. Gan ar kāju mazgāšanu, gan Euharistiju Jēzus saviem mācekļiem atklāj dievišķās mīlestības noslēpumu. Un tieši šis Jēzus mīlestības apliecinājums būs mācekļiem balsts un cerība, kas viņiem neļaus krist pilnīgā izmisumā Jēzus ciešanu un nāves stundā.
“Kungs, vai tad Tu mazgāsi man kājas?” (Jņ 13, 6) Arī mēs Jēzum teiksim šos Sīmaņa Pētera vārdus un ieklausīsimies Viņa atbildē: “Jā, es gribu tev mazgāt kājas, es gribu glābt tevi un atdot savu dzīvību par tevi. Es gribu tevi pārliecināt reiz un uz visiem laikiem, cik ļoti es tevi mīlu un cik ļoti alkstu pēc tavas mīlestības.”
Reiz lasīju par kādu notikumu Krievijā pēc Oktobra revolūcijas. Kādā no sarkanarmiešu ielenktajām pilsētām dzīvoja cara armijas virsnieka sieva ar dēliņu. Pilsētas sargi cīnījās ar pēdējiem spēkiem, un sarkanarmieši bija jau pavisam tuvu. Virsnieka sieva apzinājās, ka viņu ienākšana pilsētā nozīmē nāves spriedumu viņai un viņas dēlam. Mājā bija kalpone Natālija, jauna un dziļi ticīga meitene, kura sacīja: “Ņemiet manu pasi, zēnu un bēdziet! Es palikšu šeit un uzdošos par jums. Man taču nav ne vīra, ne bērnu.” Natālija izvēlējās atdot savu dzīvību, nemaz nebūdama pārliecināta par to, ka viņas upuris izglābs māti un bērnu. Apjukuma laikā, kas tolaik valdīja Krievijā, viņiem izdevās aizbēgt uz Franciju. Gadi pagāja, un māte pastāstīja savam dēlam par Natāliju. Zēns teica: “Mammu, cik pilnvērtīgi mums jādzīvo sava dzīve, ja kāds par to tik dārgi samaksājis.” Šī māte un dēls dzīvo, pateicoties Natālijai. Savukārt Natālija dzīvo viņu atmiņā un sirdī.
Euharistijas svinēšana mūs mudina atcerēties To, kas nomira par mums, lai mēs varētu dzīvot. Cik gan pilnvērtīgai jābūt mūsu dzīvei, ja jau Jēzus ir samaksājis par to tik dārgu cenu?! Šīs Jēzus žēlsirdīgās mīlestības aizkustināts, svētīgais Šarls de Fuko, virs sava sienas pulksteņa novietoja uzrakstu: “Ir laiks mīlēt Jēzu!” Viņš vēlējās, lai katrs skatiens uz pulksteni, katrs tā sitiens vai skaņa viņam par to atgādinātu.
Pirmo gadsimtu kristieši, apcerot Euharistijas noslēpumu, nosauca to par Mīlestības sakramentu (Sacramentum caritatis), lai mēs – ar to piepildīti – cits citu mīlētu, kā Viņš mūs ir mīlējis. Jēzus vārdi arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt (Jņ 13, 14) ir aicinājums ar mīlestību un pazemību kalpot brāļiem, nevis izmantot viņus savtīgos nolūkos.
Dārgie draugi, mums pastāvīgi jārūpējas par euharistiskā garīguma padziļināšanu, lai Svēto Misi mēs neuztvertu kā rituālu, bet lai tā kļūtu visas kristīgās dzīves centrs un avots, no kura var smelties žēlastību un spēku pastāvēt ticībā. Euharistija mums nav dota tāpēc, lai vienas stundas garumā mēs aizmirstu par visu un aizsegtu savas problēmas ar dievbijīgām dziesmām, lūgšanām vai Svēto Rakstu lasījumiem, bet gan lai mēs patiesībā nostātos Dieva priekšā, satiktos ar Viņu, paraudzītos uz savu dzīvi Evaņģēlija gaismā un tad labprātīgi pieņemtu jaunus lēmumus.
Vatikāna II koncils Konstitūcijā par svēto liturģiju māca, ka Euharistija sevī ietver Baznīcas bagātību, tas ir, pašu Jēzu Kristu, ko nedrīkst ieslēgt dievnama sienās, jo kopā ar Viņu jādzīvo ikdienā. Pēc katras Svētās Mises mēs izejam no baznīcas ar īpašu misiju – sniegt pasaulei liecību par to, ka mēs esam kristieši, ka mēs esam kopā ar Kristu visās dzīves jomās. Jo satikšanās ar Kristu ir kā talents, ko nedrīkst aprakt zemē un paslēpt, bet kas jāliek lietā un kam ar mūsu vārdu un darbu starpniecību jānes augļi.
Būdams cieši vienots ar Jēzu, kardināls Džons Henrijs Ņūmens ir uzrakstījis brīnišķīgu lūgšanu. Es domāju, ja mēs šo lūgšanu padarītu par savas sirds lūgsnu pirms katras Svētās Mises, tad tā mums varētu palīdzēt apzināties, ka pats svarīgākais Euharistijā ir tikšanās ar dzīvo Jēzu.
“Mans Dievs, es nelūdzu neko citu kā vien Tevi pašu, kas sevi visu esi atdevis par mums. Ienāc manā sirdī un piepildi to ar sevi, lai es līdzinātos Tev. Kungs, Tu esi dzīvā uguns, kas nemitīgi deg mīlestībā uz cilvēkiem, – aizdedz mani ar savas uguns liesmu, lai katrs, ko es satikšu, sajustu Tavu klātbūtni manī.” Mieramtuvu.lv |
