Tāpat kā daudziem Palestīnas iedzīvotājiem pēc “romiešu šova” ar Jēzus notiesāšanu uz nāvi, notiesāto krusta nešanas gājienu, piekalšanu pie krusta, notiesāto sāpju kliedzieniem un nāvi. Viņi taču arī bija klāt, redzēja, atgriezās mājās... un mierīgi dzīvoja tālāk.
Vai Jēzus cieta, nomira, augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs tikai tādēļ, lai mums būtu iemesls piedalīties skaistā pasākumā Lieldienās un Ziemassvētkos? Viņš nav nācis, lai mums nodrošinātu bezrūpīgu dzīvi, kurā visu dara vienīgi Dievs, bet cilvēks tikai bauda. Kristus ir nācis, lai cilvēks ar godīgu darbu tiektos pēc labas, sakārtotas dzīves, pats strādātu un darītu visu iespējamo, lai rīt būtu labāk nekā šodien, un lūgtu Dievam svētību, un paļautos uz Viņu.
Kristus nav nācis, lai cilvēkus iznīcinātu, bet gan tādēļ, lai cilvēki savā naidā un mantkārībā paši neiznīcinātu cits citu.
Viņš nav nācis mūs paverdzināt vai darīt nebrīvus, bet gan atbrīvot mūs no verdzības, kurā esam nonākuši vai kurā mūs tur citi un par kuras esamību mūsu dzīvē liecina nemiers, bailes, šaubas, kauns, ieraušanās sevī u.t.t.
Kristus nav nācis mūs darīt nelaimīgus, bet gan atklāt, kur rodama patiesā laime un īstas, paliekošas vērtības. Viņš nav nācis mūs nepamatoti biedēt, bet, dodot cerību un jaunas iespējas, parādīt, kādas sekas var būt nesaprātīgi dzīvotai dzīvei un pie kā tas var mūs novest.
Cik gan viegli sacīt, ka pie problēmām mūsu dzīvē vienmēr vainīgi citi, tikai ne mēs paši.
“Uz vecumu kāds zilonis kļuva tik ļauns un nejauks, ka pārējiem dzīvniekiem pēc veltīgām pūlēm ziloni vest pie prāta neatlika nekas cits kā cīnīties ar viņu uz dzīvību un nāvi. Pēc ilgas un smagas cīņas viņi tomēr ziloni pievārēja. Zvēri atpūtās. Pa to laiku pie mirušā ziloņa pieskrēja pele un ar mazajām kājiņām sāk spert zilonim, kliegdama: “Še tev! Še tev!” To ieraudzīja pūce, kas dzīvnieku vidū izcēlās ar gudrību, un jautāja pelei: “Kas tev noticis? Kas tevi tā sadusmoja? Tev taču zilonis neko ļaunu nav nodarījis, viņš vispār tev nepievērsa uzmanību.” “Tieši tas,” atbildēja pele, “ka man nepievērsa pat vismazāko uzmanību, man sāp visvairāk. Tādā veidā man izrādīja necieņu. Tagad es atriebjos viņam par to!”
Dievs, protams, nekad nav bijis ļauns vai nejauks, Viņš visos iespējamos veidos rūpējas par mums, apliecinot savu mīlestību, bet mēs tomēr bēgam no Dieva un savās problēmās bieži vainojam Viņu. Cilvēks atstāj Dievu un tad brīnās, kāpēc dzīve kļūst par haosu. Mieramtuvu.lv | 
