Šie vārdi atsaucas uz iepriekšējo epizodi, kurā Lūkass apraksta apustuļu mazo pulciņu, kas pēc Jēzus uzkāpšanas Debesīs uzticīgi turējās kopā Jeruzalemē (sal. Apd 1, 12-14). Šis apraksts ir bagāts detaļām: tiek norādīta telpa, kurā viņi mēdza uzturēties, – augšistaba; visi vienpadsmit apustuļi tiek nosaukti vārdā, un no viņiem pirmie trīs ir Pēteris, Jānis un Jēkabs, kopienas pīlāri; līdz ar tiem ir pieminētas arī dažas sievietes, Marija, Jēzus māte, un Viņa brāļi, kas ir iekļāvušies šajā jaunajā ģimenē, kuras pamatā vairs nav asins saites, bet gan ticība Kristum.
Kopējais cilvēku skaits – apmēram simt divdesmit – ir skaitļa divpadsmit (apustuļu kopiena) reizinājums, kas ir nepārprotams norādījums uz jauno Izraēli. Mācekļu grupa veido patiesu qahal – kopienu pēc pirmās Derības parauga, kopienu, kas ir sasaukta, lai klausītos Kunga balsī un soļotu Viņa pēdās. Apustuļu darbu grāmata uzsver, ka tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās (Apd 1, 14). Dzimstošās Baznīcas galvenā nodarbe tātad ir lūgšana, kurai pateicoties Baznīca kļūst vienota ar Kungu un ļaujas Viņa gribas vadībai, kā to parāda arī epizode, kurā mācekļi velk lozes, lai noteiktu, kurš ieņems Jūdasa vietu (Apd 1, 25).
Arī jūdu Vasarsvētku rītā mācekļu kopiena bija pulcējusies tajā pašā vietā, augšistabā. Tie bija Derības svētki par piemiņu Sinaja kalna notikumam, kurā Dievs ar Mozus starpniecību piedāvāja Izraēļa tautai kļūt par Viņa īpašumu visu tautu vidū un par zīmi Dieva svētumam (sal. Izc 9). Saskaņā ar Izceļošanas grāmatu šo seno vienošanos papildināja Kunga bijājamās varenības atklāšanās. “Un viss Sinaja kalns kūpēja,” mēs lasām Izceļošanas grāmatā, “jo Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā cepļa dūmi, un viss kalns spēcīgi drebēja.” (Izc 19, 18)
Vēja un uguns elementus mēs no jauna sastopam arī Jaunās derības Vasarsvētku notikumā, bet tajā vairs nav ne mazākās baiļu klātbūtnes. Uguns parādās mēļu veidā un nonāk pār ikvienu no apustuļiem, kas visi top Svētā Gara piepildīti un, saņēmuši šo izliešanos, sāk runāt jaunās valodās (Apd 2, 4). Tās ir patiesas kristības ar kopienas uguni, savā ziņā jauna radīšana. Vasarsvētkos tiek izveidota Baznīca, un tas notiek nevis cilvēka gribas dēļ, bet gan Dieva Gara spēkā. Un tūdaļ pat atklājas, kā šis Gars dāvā dzīvību jaunajai kopienai, kas ir reizē viena un universāla, tādējādi uzveicot Bābeles lāstu (sal. Rad 11, 7-9). Patiešām, vienīgi Svētais Gars, kas rada vienotību mīlestībā un savstarpējā spējā pieņemt atšķirības, var atbrīvot cilvēci no pastāvīgā kārdinājuma ļauties zemes varenībai, kas tiecas pār visu valdīt un visu padarīt vienveidīgu.
“Gara sabiedrība” – tā svētais Augustīns nosaucis Baznīcu kādā no saviem sprediķiem. Un jau pirms viņa svētais Irenejs bija formulējis patiesību, kuru es vēlētos atgādināt: “Kur ir Baznīca, tur ir Dieva Gars, un, kur ir Dieva Gars, tur ir Baznīca un ikviena žēlastība; Gars ir patiesība, un attālināties no Baznīcas nozīmē atsacīties no Gara” un tātad “nošķirties no dzīvības”.
Sākot ar Vasarsvētku notikumu, pilnībā atklājas šī vienotība starp Kristus Garu un Viņa Mistisko Miesu, Viņa Baznīcu. Es vēlētos pakavēties pie kāda īpaša Svētā Gara darbības aspekta, proti, pie saiknes starp daudzpusību un vienotību.
Par to runā otrais lasījums, apspriežot saskaņu starp dažādām harizmām viena un tā paša Gara vienotībā. Un Apustuļu darbu grāmatas fragmentā, ko klausījāmies, šī saikne atklājas ar īpaši spēcīgu skaidrību. Vasarsvētku notikumā skaidri parādās, ka Baznīcai pieder daudzas valodas un kultūras; ticībā tās visas spēj saprasties un savstarpēji bagātināt cita citu. Svētais Lūkass vēlas paust būtisku domu, proti, to, ka jau savas dzimšanas brīdī Baznīca ir katoliska, universāla. Tā jau no paša sākuma runā visās valodās, jo Evaņģēlijs, kas tai ir uzticēts, ir domāts visām tautām saskaņā ar augšāmceltā Kristus gribu un uzticēto sūtību (sal. Mt 28, 19). Baznīca, kas dzimst Vasarsvētkos, nav vispirms kāda vietējā kopiena – Jeruzalemes Baznīca –, bet gan universālā Baznīca, kas runā visu tautu valodās. No šīs Baznīcas tālāk veidosies citas kopienas visās pasaules daļās, vietējās Baznīcas, kas visas un vienmēr paliks vienas vienīgās Kristus Baznīcas izpausmes. Vienlaikus katoliskā Baznīca nav Baznīcu federācija, bet gan vienota realitāte. Kopiena, kas šādā nozīmē nebūtu katoliska, nebūtu arī Baznīca.
Šajā sakarībā ir jāpiemin vēl viens aspekts: Apustuļu darbu teoloģiskais skatījums uz Baznīcas ceļu no Jeruzalemes uz Romu. To tautu vidū, kas Vasarsvētku dienā ir klātesošas Jeruzalemē, Lūkass piemin arī tur dzīvojošos romiešus (Apd 2, 10). Tajā laikā Roma dzimstošajai Baznīcai vēl bija tāla, sveša vieta, tā bija simbols visai pagānu pasaulei. Bet Svētā Gara spēks vadīs liecinieku soļus līdz pat zemes robežām (Apd 1, 8), līdz pat Romai. Apustuļu darbu grāmata beidzas tieši ar to, ka Pāvils, Dieva apredzības vadīts, nonāk impērijas galvaspilsētā un sludina tajā Evaņģēliju (sal. Apd 28, 30-31). Tādējādi Dieva Vārda ceļš, kas sākās Jeruzalemē, ir sasniedzis mērķi, jo Roma simbolizē visu pasauli un tādējādi pauž Lūkasa izpratni par katoliskumu. Tādā veidā ir izveidojusies universālā Baznīca, katoliskā Baznīca, kas ir izvēlētās tautas turpinājums un kas ir mantojusi tās vēsturi un misiju.
Savukārt Jāņa evaņģēlija fragments mums atgādina vārdus, kas ļoti labi sader ar Gara radītās Baznīcas noslēpumu. Tie ir vārdi, kurus augšāmceltais Jēzus izrunā divas reizes, Lieldienu vakarā parādījies augšistabā mācekļu vidū: “Šalom, miers jums!” (Jņ 20, 19.21) Vārds “šalom” nav vienkāršs sveiciens, tas ir kaut kas daudz lielāks: tā ir apsolītā miera dāvana (Jņ 14, 27). Šo mieru Jēzus ir ieguvis par savu asiņu cenu, tas ir Viņa cīņā ar ļaunuma garu gūtās uzvaras auglis. Tas nav tāds miers, ko pasaule dod, bet gan tāds, kādu spēj dāvāt vienīgi Dievs.
Šajos Gara un Baznīcas svētkos mēs vēlamies pateikties Dievam par to, ka Viņš savai tautai, kuru pats ir izraudzījis un veidojis no visu tautu vidus, ir dāvājis nenovērtējamo miera dāvanu – sava paša miera dāvanu! Vienlaikus mēs no jauna apzināmies, kāda atbildība ir saistīta ar šo dāvanu: tā ir Baznīcas atbildība pašos pamatos būt par Dieva miera zīmi un instrumentu visām tautām. Nesen es centos būt par šīs vēsts nesēju, ANO mītnē uzrunājot tautu pārstāvjus. Taču mums nav jādomā vienīgi par šādiem notikumiem visaugstākajā līmenī. Baznīca veic savu kalpojumu, veicinot Kristus mieru, jo īpaši ar savu klātbūtni un ikdienišķo darbību cilvēku vidū, ar Evaņģēlija sludināšanu un to pavadošām mīlestības un žēlsirdības zīmēm (sal. Mk 16, 20).
Šo zīmju vidū, protams, vispirms ir jāpiemin Izlīgšanas sakraments, ko augšāmceltais Kristus iedibināja tajā pašā brīdī, kad dāvāja mācekļiem sava miera un sava Gara dāvanu. Kā to dzirdējām Evaņģēlija lasījumā, Jēzus dvesa uz saviem apustuļiem un sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” (Jņ 20, 21-23) Cik nozīmīga ir izlīgšanas dāvana, kas diemžēl netiek pietiekami labi saprasta! Tā ir tik nozīmīga, jo dāvā sirdij mieru. Kristus mieru var izplatīt vienīgi izlīgušu cilvēku atjaunota sirds, tādu cilvēku sirds, kas ir kļuvuši taisnīguma kalpi, gatavi nest Dieva mieru visā pasaulē, darot to vienīgi patiesības spēkā un nekad nepiekrītot kompromisam ar pasaules garu, jo pasaule nevar dāvāt Kristus mieru. Lūk, kādā veidā Baznīca var būt par Dieva dāvātās izlīgšanas raugu – tā to spēj tad, ja paliek uzticīga Garam un liecina par Evaņģēliju, tad, ja nes savu krustu kā Jēzus un kopā ar Viņu. Tieši tāda ir liecība, ko dāvājuši visu laiku svētie un svētās.
Dārgie brāļi un māsas, lai mūsu lūgšana, ko šodien garīgā vienotībā ar Jaunavu Mariju paceļam pie Dieva, šo dzīvības vārdu gaismā kļūst vēl dedzīgāka un intensīvāka. Lai Uzklausīšanas Dievmāte, Baznīcas Māte, izlūdz mūsu kopienām un visiem kristiešiem atjaunotu Svētā Gara, Parakleta, izliešanos.
Sūti savu Garu! Viss no jauna tiks radīts, un Tu atjaunosi zemes vaigu. Amen.
Pāvests Benedikts XVI
2008. gada Vasarsvētkos Mieramtuvu.lv |
