Protams, kristīgā skatījumā mums visiem vajadzētu būt laimīgiem tāpēc, ka Kristus mūs ir atpestījis un mums ir apsolīta mūžīgā dzīve, un cerams, ka tiešām esam laimīgi. Tomēr ikdienas dzīvē mēs bieži sastopamies ar tā saucamo nelaimi. Cik bieži gadās, ka sarunvalodā mēs paši lietojam šo vārdu, runājot par kādiem notikumiem, kas izraisa sāpes un ciešanas. Patiesību sakot, kristietim vispār nedrīkstētu ienākt prātā kādus traģiskus notikumus, avārijas vai pat katastrofas saukt par nelaimi.
Mums nemitīgi jācenšas attīrīt savu domāšanu no pasaulīgiem uzskatiem vai, kā rakstīja svētais Jēkabs, saglabāt sevi šīs pasaules neaptraipītu. Es ar nolūku saku “tā saucamo nelaimi”, jo dažādi notikumi mūsu dzīvē, kurus saucam par nelaimi, patiesībā nav nelaime. Lai vieglāk to varētu saprast, pietiek atcerēties, ka Svētie Raksti runā par pārbaudījumiem. Kad atgadās kādi notikumi, kas mums “nav pa prātam”, tad tie ir pārbaudījumi, dažreiz ļoti sāpīgi, bet pārbaudījumi, nevis nelaime. Par šādiem pārbaudījumiem ir runa pirms šodien lasītā apustuļa Jēkaba vēstules fragmenta.
Vai mums ir viegli ticēt, ka mūsu dzīve ir pilna ar pārbaudījumiem, nevis nelaimēm? Šķiet, ka šī pasaule tomēr aptraipījusi mūsu domāšanu. Kāpēc nemitīgi, arī kristiešu vidū, skan vārdi, ka notikusi nelaime vai kādam nav laimējies? Fragments no svētā Jēkaba vēstules attiecas uz mūsdienās ļoti populāru parādību, proti, uz astroloģiju. Astroloģija ir maldīgs mēģinājums noteikt cilvēka likteni, ņemot vērā debesu ķermeņu novietojumu. Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvoja antīkajā pasaulē, ticēja astroloģijai un baidījās no zvaigžņu spēka.
Svētais Jēkabs raksta par gaismas Tēvu. Viņš vēstules adresātiem gribēja paskaidrot, ka Dievs ir Kungs arī pār visiem debesu ķermeņiem, pār gaismu, kas redzama debesīs. Apustulis skaidro arī to, ka Dievā nav nekādu pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas. Mums nav jāpēta, ko norāda zvaigznes, bet gan jāapzinās, ka viss ir mīlošā Tēva rokās.
Vārdus viss labais, ko mēs saņemam, un visas pilnīgās dāvanas var pārtulkot nedaudz citādi, proti, “viss, kas dots, ir labs, un katra dāvana ir pilnīga”. Šajos vārdos ir ietverta doma, ka dāvanas vērtība nav pati dāvana vai tās cena, bet dāvinātāja nodoms. Svētais Jēkabs mums stāsta par Tēvu, par to, ka Viņš ir dāvanu devējs. Apustulis mūs aicina arvien atjaunot ticību tam, ka Dievs ikvienu no mums ļoti mīl un viss, kas notiek mūsu dzīvē, ir Viņa dāvana. (Dievs ir visa labā devējs, bet, kā mums skaidro Jēzus šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā, grēks un ļaunums rodas iekšienē, cilvēka sirdī.)
Šodien izskan arī aicinājums lēnprātībā pieņemt Vārdu. Šeit ir runa gan par Vecās derības Likumu un praviešu mācību, gan par pašu Jēzu Kristu. Svētais Jēkabs turpina: “Esiet Vārda pildītāji, nevis klausītāji vien, kas paši sevi apkrāpj.” Tie ir ļoti spēcīgi vārdi – nepildot dzirdēto Dieva Vārdu, mēs paši sev liedzam visu to labo, ko Dievs vēlas mums sniegt. Pirmais lasījums aicina pildīt Dieva Likumu, kas ir taisnīgs un gudrs.
Lūgsimies šodien vispirms paši par sevi – lai ikviens no mums cenšas ieklausīties Dieva Vārdā, pieņemt to kā dāvanu no mīloša Tēva un pildīt to savā dzīvē patiesā lēnprātībā. Lai no citu cilvēku lūpām varētu atskanēt vārdi: “Lūk, šī lielā tauta – gudri un saprātīgi ļaudis!” Mieramtuvu.lv |
