Katrs savā veidā un atkarībā no laikmeta, kurā tie dzīvojuši, svētie mums kaut ko atklāj par Dieva svētumu. Piemēram, Bernadete Subirū ir svēta nevis tāpēc, ka redzēja Dievmāti, bet gan tāpēc, ka ar savu dzīvi darīja redzamu Dieva dzīves skaistumu. To pašu mēs varam teikt arī par citiem svētajiem, kuriem dzīvē bijušas īpašas dāvanas un privilēģijas.
Vai mēs varam kaut ko nojaust par Dieva svētumu? Svētības, par kurām ir runa šodien lasītajā Evaņģēlija fragmentā, raksturo Jēzus garīgo vaigu, tātad paša Dieva vaigu. Jēzus mūs aicina ar svētību palīdzību uzlūkot pašu Dievu, kas ir citāds, nekā to esam iedomājušies; mūsu Dievs ir nabadzīgs, lēnprātīgs un pazemīgu sirdi. Viņš cieš kopā ar savu radību un ir izslāpis pēc taisnības un žēlsirdības. Mūsu Dievs ir gatavs piedot tiem, kas Viņu noliedz vai cīnās pret Viņu.
Būt svētiem nozīmē līdzināties šim Dievam. Svētumu mēs nevaram iegūt ar savu gribu, bet ļaujot svētumam mūs uzvarēt. Citiem vārdiem sakot, tie neesam mēs, kas dodamies pretī svētumam, bet gan Dieva svētums nonāk pie mums un aizrauj ar savu skaistumu. Mēs esam Dieva mīlēti – tas ir galvenais svētuma princips.
Atgriezīsimies pie svētībām. Tās nav morāles ceļš ar pavēlēm un norādījumiem, kuri precizē to, kas ir un kas nav grēks. Tas ir ceļš, kuru ejot paveras bezgalīgā skaistuma apvāršņi. Svētums – tā ir apsēstība ar Dievu.
Bet kur svētos var satikt?
Bieži vien mēs paejam garām izciliem svētajiem, tos nemaz nepamanot, jo esam pieraduši uzskatīt par izcilu un nozīmīgu to, kas piesaista uzmanību, ir ārišķīgs un skaļš. Taču patiess svētums ir diskrēts, pazemīgs, kluss, tam patīk būt nemanāmam.
Kāpēc mēs nevaram atzīt par svētiem tos, kuri nepārstāj darīt labu, negaidot atalgojumu, bez lepnības, nevienu netiesājot, dzīvojot mīlestībā un dievbijībā? Varbūt šie cilvēki ir pilni grēku un vājību, taču tieši tāpēc vienmēr ir lūguši piedošanu un pratuši piedot citiem. Pirmbaznīcā kristieši tika saukti par svētajiem. Vai svēti esam arī mēs? Mums patīk teikt: “Es esmu liels grēcinieks.” Taču te jāatceras, ka svētais nav kaut kas pretējs grēciniekam. Būtiskākais svētumā ir mūsu ticība. Tā ir ticība, kas veido svēto, nevis grēka trūkums.
Svētie ir nevis tie, kuriem nav grēku, bet gan tie, kuri tic Dieva žēlsirdībai, to nemitējas piesaukt un cer, ka reiz varēs uzlūkot Dievu, kas atklājis, ka ir Tēvs.
Šīsdienas svētki ir mūsu svētki. “Es ticu svēto sadraudzībai (komūnijai),” mēs atkārtojam ikreiz, kad apliecinām ticību. Tas nozīmē: “Es ticu, ka neesmu viens, bet ciešā vienībā jeb komūnijā ar svētajiem, kas ir Debesīs. Kad man ir grūti lūgties, viņi lūdzas par mani, kad neticu mīlestībai, viņi man atklāj to, ka Dievs mani mīl.” Mieramtuvu.lv |
