Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Tad es sacīju: ''Lūk, es nāku, lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu.'' (sal.Ebr 10,7)
20.12.2009 pl. 09:44

Priesteris Toms Priedoliņš, Kolka

Priestera komentārs Adventa IV svētdienai. Sv.Mises lasījumi (20.12.2009)

Vēl tikai dažas dienas, un noslēgsies Kristus Dzimšanas svētku gaidīšanas laiks. Mums atkal ir bijusi lieliska iespēja iekšēji šiem svētkiem sagatavoties. Katrs pats vislabāk var novērtēt, kāds šis laiks ir bijis, kā tas pavadīts, cik labi izmantotas dotās iespējas.

Īpaša žēlastība, ko saņēmām šajā laikā, bija iespēja mācīties gaidīt. Tik bieži mēs to nenovērtējam un nevēlamies, jo mums vajag visu uzreiz. Šādu domāšanu mums diktē pasaule – viss notiek arvien ātrāk, arvien vairāk iespēju, lai ne­gaidītu ne mirkli.

Steiga parasti saistās ar nemieru, raizēm, vai izdosies visu izdarīt laikā, vai kaut ko nenokavēsim. Vai paspēsim laicīgi nokļūt vajadzīgajā vietā, vai būsim tur pirmie, apsteidzot citus. Tāda, šķiet, šodien ir cilvēku mentalitāte: neko negaidīt, bet iegūt visu uzreiz un pēc iespējas ātrāk un vairāk.

Tāpēc Baznīca Adventa laikā no jauna piedāvā iespēju uz brīdi apstāties, lai atskatītos uz noieto dzīves posmu. Tā ir iespēja novērtēt, kādas iespējas esam izmantojuši un ko svarīgu esam palaiduši garām dzīves steigā.

Īpašs piemērs, no kā mācīties, ir Jaunava Marija. Lasot šai dienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, varam pamanīt, ka arī viņa steidzās. Bet tā nebija steiga, kura rada sirdī nemieru, liedz pamanīt savu tuvāko vajadzības un kuras iespaidā mēs palaižam garām iespēju palīdzēt. Marija steidzās, lai palīdzētu savai radiniecei un lai viņu iepriecinātu. Un tieši šādas steigas mums bieži pietrūkst. Parasti mēs steidzamies savās darīšanās, kārtojam tikai savas lietas, bet aizmirstam par apkārtējiem cilvēkiem. Jaunava Marija gan prata gaidīt, gan pamanīja savu tuvāko vajadzības. Tāpēc viņas sirdī valdīja miers un prieks.

Ja iemācīsimies gaidīt, arī mēs varam iemantot mieru un prieku. Uz brīdi apstāsimies no dzīves steigas un novērtēsim, kas mums ir svarīgākais. Vai varam sacīt, ka mūsu sirdī ir miers? Ja nav, tad kas ir šī nemiera cēlonis? Varbūt tā ir mūsu līdzšinējā dzīve, kad esam pārlieku steigušies rūpēties par sevi. Jēzus vēlas dāvāt mieru katram cilvēkam un visai pasaulei. Viņa valstība, miera valstība, aizsākas cilvēka sirdī. Ja sirdī valda miers, tas atmirdz arī ārēji. Miera avots ir Kristus klātbūtne mūsu dzīvē. Arī rūpes par Kristus klātbūtni savā dzīvē mēs bieži atstājam novārtā. Izmantosim šo laiku, lai kaut uz brīdi apstātos un, izmeklējot savu sirdsapziņu un izdarot labu grēksūdzi, atļautu Jēzus mieram iemājot mūsu sirdī.

Lai Dievs ikvienam no mums ik dienas dāvā spēku un pacietību mācīties gaidīt. Lai Viņš mūs piepilda ar patiesu mieru un dievišķu prieku!

Mieramtuvu.lv