Ir tikai viens pestīšanas plāns, kuru īsteno Dievs kā Trīsvienība. Dieva būtībā un darbos nav plaisu.
Šī Dieva iekšējā vienotība kristiešiem nav tikai kāda patiesība, ko tie vienkārši zina, bet kas neietekmē viņu kristīgo ikdienas dzīvi, – tas ir kā izaicinājums, paraugs, saskaņā ar kuru ir jādzīvo, pirmkārt tiecoties pēc savas dzīves iekšējās vienotības, kas ir pamats jebkurai citai vienotībai. Vienīgi tas, kas sevī nav sadalīts, var veidot vienotu pasauli.
Iekšējā vienotība nozīmē to, ka visām cilvēka domām, vārdiem un darbiem ir viens un tas pats pamats, tās pašas vērtības, – iekšēji vienots cilvēks rīkojas saskaņā ar savām domām un vārdiem, neatkarīgi no apstākļiem viņam ir nelokāms garīgais mugurkauls, par ko viņš ir pārliecināts un par ko ir gatavs pat atdot savu dzīvību. Cik daudzi svētie mocekļi liecina, ka tas ir iespējams! Un vienlaicīgi cik bieži redzam, ka šīs iekšējās vienotības pietrūkst. Cik bieži redzam, ka skaudība, kā arī daudzas un dažādas iekāres panāk to, ka cilvēks pats sevī ir sadalīts, ka viņa darbi nesaskan ar vārdiem, ka sašķelti ir cilvēki savā starpā. Un ne vienu reizi vien tas attiecas arī uz kristiešiem – gan ģimenēs, gan draudzēs!
Cik bieži vārdi mans, tavs ir kā robeža, stiprāka par mūriem, kas nošķir citu no cita. Šie vārdi ir robeža mīlestībai, galu galā – tā ir robeža pašam Dievam, kas ir Mīlestība, Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kas, vienmēr būdams vienots, vienprātībā un mīlestībā veic vienu un to pašu darbu. Dēls nerīkojas neatkarīgi no Tēva, lai darītu pasauli labāku, bet dara sava Tēva darbu, kā Viņš to skaisti apliecināja Olīvdārzā, runājot par “ciešanu biķeri”, un kā to lasām arī vārdos, kurus dzirdam šodienas Evaņģēlija lasījumā: “Vārdi, kurus jūs dzirdat, nav mani, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis.” Pasaules pestīšana arī nesākas ar brīdi, kad tiek sūtīts Svētais Gars, par kuru šodien lasām Kristus sacītos vārdus: “Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās visu, ko es jums sacīju.”
Vienotība un vienprātība ir nepieciešamie līdzekļi, bez kuriem evaņģelizācija būtu neauglīga. Šo patiesību, šķiet, labi izprata svētais Pāvils kopā ar Barnabu un ticīgajiem Antiohijā. Kad cēlās strīdi un ķildas sakarā ar jautājumu par apgraizīšanas nepieciešamību, viņi nemēģināja to atrisināt paši, bet nolēma šajā jautājumā doties uz Jeruzalemi pie apustuļiem un vecākajiem. Tur bija arī svētais Pēteris, kuru kā pirmo starp apustuļiem izraudzīja pats Jēzus Kristus.
Cik bieži arī šodien kultūra, tautība, valoda vai piederība tādai vai citai cilvēku grupai, sabiedriskajai vai politiskajai organizācijai, pat reliģijai vai draudzei ir strīdu un nesaskaņu iemesls?! Cik bieži ticības vai morālās dzīves jautājumus cenšamies atrisināt paši, attaisnojot to ar savu situāciju un dzīves apstākļiem un nemēģinot pat iepazīties ar Baznīcas mācību vai negribot pieņemt to, ko Baznīca māca. Cik bieži ir tik grūti sadarboties ar citiem, turpināt citu cilvēku uzsākto darbu – vieglāk ir nojaukt un darīt pēc sava prāta. Bet tā nerīkojās apustuļi, tā nerīkojas Baznīca!
Tomēr ir arī tādi, kas, ielūkojušies Vissvētākajā Trīsvienībā, augstāk vērtē vienprātību nekā savus uzskatus, jo apzinās, ka tajā ir dievišķā spēka un evaņģelizācijas auglīguma avots. Priecāsimies par šiem cilvēkiem un palīdzēsim tiem, lai viņi jūtas atbalstīti! Vēl vairāk – arī paši darīsim tāpat! Tad arī mūsu dzīvē, darbos un vārdos būs redzams Trīsvienības darba atspulgs. Lai Svētā Gara nosūtīšanas svētki, kas tuvojas, palīdz ikvienam cienīt, mīlēt un sargāt vienprātību Baznīcā un tādējādi arī pasaulē. Tad patiešām kristiešu aktivitātes varēs nosaukt par Dieva darbu. Mieramtuvu.lv |
