Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Baznīca svin: Kristus Vissvētā Miesa un Asinis
03.06.2010 pl. 12:33

Priesteris Modris Lācis, Šveice

Priestera komentārs. Svētās Mises lasījumi (03.06.2010)

Kristus Miesas un Asiņu svētki, Dievmaizes svētki, Dieva satikšanas un ieraudzīšanas svētki! Euharistiskajā procesijā vai adorācijas laikā caur vīraka dūmiem no monstrances mūs uzlūko Dieva acs.

Vai mēs gribam satikt Dievu? Vai gribam Viņu redzēt? Vai varbūt drīzāk bēgam prom un slēpjamies no Viņa? Un kā atrast Dievu, kā atrast Viņu pašu?

Kāds rabīns reiz pareizi sacījis par cilvēka un Dieva attiecībām. Viņa mazais dēlēns atskrējis raudādams. Izrādās, bērni spēlējuši paslēpes, bet viņu neviens nav gājis meklēt. Rabīns, noklausījies mazā bēdu stāstu, iesaucies: “Bet tas taču ir tieši tāpat kā ar Dievu un cilvēkiem – Viņš spēlē paslēpes, bet neviens neiet Viņu meklēt!”

Protams, tā ir uzdrīkstēšanās – prasīt, lai cilvēks “spēlētos” ar Dievu. Parasti šo izteicienu saistām ar vieglprātību, ar neapdomību, ar nenobriedušu dzīves uztveri vai pat ļaunumu. Kā gan dzīvi var uzskatīt par spēli, ja tajā ir tik augstas likmes: mūžība, liktens, neiespējamā un vienlaikus tik nepieciešamā piedošana! Ciešanās, bēdās, nabadzībā vai izmisumā – kā tu uzdrošināsies otram teikt: bet uztver to kā spēli... Nē, gluži spēle tā nav. Bet, ja ir kādi spēles noteikumi, ja ir kāda interese palikt kopā un draudzēties, pavadīt kopā laiku, negarlaikoties otra klātbūtnē, tad interesantais ir netālu no spēles vai pašā spēlē. Bērnu rotaļās. Tuvumā, kurā atklājas ieinteresētības sakāve. Man ir interesanti, bet es to nedaru savas intereses pēc vai savu interešu vadīts. Es spēlēju tādēļ, ka būt kopā ar savu rotaļu biedru ir visbrīnišķīgākais veids, kā piepildīt savu laiku un savu mūžības daļiņu. Spēlēt – kā mūziku. Spēlēt mūziku, dāvājot prieku un saņemot prieku, radoši un piedzīvojot sajūsmu. Tas nav tirgus, tas nav bizness, tās nav komerclietas.

Netaustāms un neredzams, kāds vēlas ar mums runāt. Viņš vēlas mūs uzrunāt. Viņš grib mums atzīties mīlestībā, lai gan, visa mūža garumā un pat būdami uz mūžības sliekšņa, mēs varbūt jautājam: vai tiešām tas viss ir atzīšanās mīlestībā – izsaukšana no nebūtības šajā esamībā un viss, ko Viņš pieļauj mūsu dzīvē? Vai mums pietiek spēka par to vienmēr pateikties? Vai pietiek spēka Viņu slavēt arī par to, kas mums nepatīk, par to, ko mēs nesaprotam un ko nespējam pieņemt? Ticība un prāts paliek pie sava: tas noteikti ir vislabākais, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs un visnepieciešamākais mūsu glābšanai; Dievs zina labāk, Viņš mūs ir radījis!

Bet mēs Viņu nemeklējam, mēs bēgam prom un izliekamies, ka nesaprotam. Jo atzīt, ka saprotam, nozīmē uzņemties atbildību. Atbildēt ne tikai vienreiz, ne tikai pirmoreiz, bet vienmēr. Katru rītu teikt: “Jā, Tēvs!” Katru izšķiršanās brīdi nolikt Viņa priekšā un jautāt: kā Tu gribi?

Netaustāms un neredzams, Gars tomēr iemiesojas. Viņš kļūst Miesa. Viņš slēpjas zem maizes zīmēm. Viņš nāk mūs satikt. Dievs nāk pie cilvēkiem.

Šodien, euharistiskajā procesijā ejot kopā ar Viņu, sauksim savā sirdī: “Slava Tev, Dievs, par to, ka Tu esi pie mums! Slava Tev, Dievs, ka varam iet kopā ar Tevi tagad un mūžīgi. Amen.”

Mieramtuvu.lv
Foto: Stjoeparis.org