Savienojoties ar Kristu, mēs varam būt līdzdalīgi Svētās Trīsvienības mīlestībā – tās iekšējā vienotībā. Tādā veidā radusies Baznīcas vienotība norāda uz Tēva mīlestību pret mācekļiem un kļūst par redzamu zīmi Kristus misijai.
Avots tam, ka mēs spējam mīlēt cits citu, ir Dieva mīlestība pret mums. Tēva mīlestība pret Dēlu, kas bija jau pirms pasaules radīšanas, ir Viņa Gars. Atzīstot Tēva sūtītā Dēla dievišķību, mēs atklājam visdziļāko Dieva identitāti: Viņa vārds ir Mīlestība. Kad mēs to apzināmies, tas atver mūsu sirdi un mūsos ienāk mīlestība, ar kādu Tēvs ir iemīlējis Dēlu, – mūsos ienāk Svētais Gars, mēs saņemam Svētā Gara dāvanu. Un Svētais Gars mums ļauj vērsties pie Dieva kā bērnam pie sava Tēva. Viņš dod mums spēju dzīvot vienotībā, mīlēt savus brāļus, mīlēt citam citu ar to pašu mīlestību, ar kādu Tēvs mīl savu Dēlu un mūs.
Svētais Gars dāvā drošības sajūtu, kas izriet no apziņas, ka esam Dieva mīlēti. Šī Dieva mīlestības apziņa un pieredze mūs dara spējīgus mīlēt – sniegt labumu citiem, būt citu dēļ, un savā ziņā tas notiek pat neatkarīgi no viņiem, proti, neatkarīgi no tā, vai uz mūsu mīlestību atbild vai nē. Svētais Gars mums dāvā spēku pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, arī smagos brīžos – amortizēt viņa negludumu un raupjumu. Dieva mīlestības apziņa mums dod spēku pieņemt pat ienaidu un neatbildēt uz ļaunumu ar to pašu. Svētais Gars mums ļauj pieņemt otru cilvēku un visu, ko viņš sevī nes, neizslēdzot arī viņa citādumu un pat naidīgumu. Lai netiktu mazvērtēts Kristus krusts. (1 Kor 1, 17) Ja panākt vienotību būtu tik viegli, tā jau sen būtu sasniegta plašā mērogā, Baznīcā un pasaulē. Tomēr tas nav viegli. Vislabāk to zina pats Kungs Jēzus. Mūsu vienotības – mūsu vienotības ar Dievu un mūsu savstarpējās vienotības – izveidei Viņš samaksāja ar nāvi uz krusta, ar sevišķu iekšēju drāmu, kas pavadīja Viņa ciešanas, – uz krusta Kungs piedzīvoja sajūtu, ka Tēvs Viņu ir atstājis. Brīdis, ar kuru Jēzus izteica savu vislielāko mīlestību pret mums, kļuva par brīdi–paraugu arī mūsu dzīvei.
Ja, cenšoties sasniegt vienotību ar brāli, sastapsimies ar citādāku nostāju, nevis atvērtību, sapratni un mīlestību, tad centīsimies uzlūkot Viņu – krustāsisto un atstāto Jēzu. Viņa vārdi: “Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu!” (Lk 23, 46) – kas tika izteikti vislielākās un neiedomājamākās drāmas brīdī, sniedz spilgtu gaismu. Tie ļauj saprast, kā mums rīkoties līdzīgās, kaut arī nesalīdzināmi mazāk dramatiskās situācijās, kurās arī mēs varam nokļūt… Jēzus brīvība pašam no sevis, Viņa nemainīgā uzticēšanās Tēvam, turklāt brīdī, kad Viņš jutās pilnīgi atstāts un kad Viņam visvairāk bija nepieciešams Tēva tuvums, kā arī Kunga gatavība atkal spert pirmo soli pretī Otram ir paraugs mums.
Jaunās tūkstošgades ieskaņā pāvests Jānis Pāvils II Apustuliskajā vēstulē Novo millenio ineunte aicināja kontemplēt atstātā Jēzus vaigu, lai rastu gaismu, kā nezaudēt cerību nevienā situācijā, lai arī kāda tā būtu.
Šāds dzīvesveids – dzīve vienotībā – ir sakņots Evaņģēlijā. Tas ved vispirms uz mūsu pašu evaņģelizāciju. Savukārt sevis evaņģelizācija ir neatsaucams noteikums, lai varētu sākt evaņģelizēt citus. Dzīve brāļu vienotībā dāvā arī dedzību, kas ir nepieciešama, lai evaņģelizācija saņemtu jaunu spēku. Mieramtuvu.lv | 
