Mēs zinām, ka baušļi nav tikai burti. Jēzus Kristus mums atklāja baušļu sākotnējo jēgu, kas saistīta ar iekšējo nostāju un baušļu ievērošanu arī savā sirdī. Baušļi ir Vecās Derības Likuma pamats, bet mums ir dots Jaunais likums. Šis Jaunais likums nav pretstatā Vecajam.
Lasot baušļus, mēs uzreiz pamanām aizliegumus un pavēles, bet faktiski tie ir atgādinājumi par to, ka ir jāievēro elementāras normas, ja kāds grib piederēt Dieva tautai. Jēzus Kristus sekotāji savu dzīvi cenšas arvien vairāk un vairāk saskaņot ar Jauno jeb Evaņģēlija likumu. Jaunais likums ir Svētā Gara žēlastība – dota, lai mums mācītu, kas jādara. Katehisms skaidro: “Jaunais likums pieprasa īstenot dzīvē “reliģiskos” darbus: žēlsirdību, lūgšanu un gavēni, tos pakārtojot Tēvam.” (KBK 1969) Varbūt, lasot šos vārdus no katehisma, kādam var nepatikt vārds “pieprasa”? Ja Vecais likums, dots baušļu veidā, kaut ko pieprasa, tad taču Jaunajam likumam vajadzētu būt “cilvēciskākam”! Tomēr te nav jāapstājas pie vārda “pieprasa”, bet gan jāskatās, kas šo prasību izsaka. Ja sapratīsim, ka Dievs patiešām par mums rūpējas un vēl mums tikai labu, tad redzēsim, ka Viņa “prasības” ir mīlestības izpausme. (Iespējams, ka grūtības ar vārda “pieprasīt” pieņemšanu ir saistītas ar nepareizu audzināšanu ģimenē vai nepareizu izpratni par brīvību.)
Gan Vecais, gan Jaunais likums no mums kaut ko pieprasa, tomēr mūsu pieeja šiem Likumiem ir atšķirīga. Runājot par Veco likumu, mēs pamatā domājam par to, lai negrēkotu, tas ir, lai izvairītos no grēka, – tas ir pareizi, bet, ja cilvēks aprobežojas vienīgi ar bēgšanu no grēka, tad var “iedzīvoties” neirozē, kā tas diemžēl dažiem ir gadījies un gadās. Tomēr Dievs mums ir devis arī Jauno likumu, kurā runa ir par “reliģiskiem” darbiem, tas ir, par labiem darbiem. Labie darbi ir pieminēti arī Vecajā Derībā un ir saistīti ar 1. bausli kā viena no reliģijas tikuma izpausmēm. Jēzus Kristus atklāj šo darbu īsto nozīmi un praktizēšanas veidu (skat. Mt 6, 2-18).
Nerakstīšu par visiem šiem reliģiskajiem darbiem, bet mēģināsim iedziļināties vienā no gavēņa izpausmēm, kas ir atturība no gaļas ēdieniem piektdienās, jo tieši šajā praksē ir diezgan spilgti redzama spriedze starp izvairīšanos no grēka un labu darbu pildīšanu. Diemžēl diezgan daudziem katoļticīgajiem jau tas vien, ka ir jāatturas no gaļas ēdieniem piektdienās, sagādā milzīgas problēmas un lielus sirdsapziņas pārmetumus. Vispirms paskaidrošu, ka apēst gaļu piektdienā pats par sevi nav nāvīgs grēks – izņemot gadījumu, kad kāds tīšām, tas ir, bez nekāda aizbildinājuma, to ir izdarījis (zināja, ka ir piektdiena, un speciāli ēda gaļu). Tomēr daudz svarīgāk ir saprast šādas atturības jēgu.
Katehismā lasām: “Ceturtais [Baznīcas] bauslis (“Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni”) nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību.” (KBK 2043) Tas ir Baznīcas bauslis, un Baznīcas baušļa pildīšana ir morāliskais pienākums, bet pienākumus parasti negribas cītīgi pildīt. Tāpēc ir svarīgi ieraudzīt, ka Baznīca ļoti rūpējas par katru no mums, “nodrošina laiku” (gan gandarei, gan labiem darbiem) un mums “palīdz”! Īpaši svarīgi ir saprast, ka Baznīcas baušļu “mērķis ir nodrošināt ticīgajiem nepieciešamo lūgšanas un morāliskās dzīves minimumu, lai viņi augtu mīlestībā uz Dievu un tuvāko” (KBK 2041). Šeit jāuzsver vārdi nodrošināt nepieciešamo minimumu! Baznīca, kuru vada Svētais Gars, tātad pats Dievs, apzinās, ka ticīgajiem ir nepieciešamas elementāras normas, bez kurām vienkārši nav iespējams augt mīlestībā uz Dievu un tuvāko. Ļoti skaisti par gavēšanas nozīmi saka Gavēņa IV prefācijas (Svētās Mises laikā dziedāta lūgšana pirms dziedājuma “Svēts, svēts, svēts”) vārdi: “Jo ar miesas gavēni Tu palīdzi mums savaldīt iekāres, cel augšup mūsu prātu un dāvā mums gara spēku un uzvaru.”
Tikko minētajos vārdos par ceturto bausli ir runa gan par askēzi, gan par gandarīšanu par grēkiem. Askēze – tie ir dažādi garīgie vingrinājumi, kas saistīti ar pašaizliedzību. Garīgie vingrinājumi nav atrauti no materiālās pasaules, jo, piemēram, atturība no gaļas ēdieniem piektdienās ar to ir pat ļoti saistīta. Pašaizliedzīgi darbi ir nepieciešami, lai mēs ar Dieva palīdzību valdītu pār saviem instinktiem. Tomēr nereti tiek piemirsts ļoti nozīmīgais gandarīšanas par grēkiem aspekts.
Baznīcas Kanonisko tiesību kodekss skaidro, ka “saskaņā ar Dieva likumu visiem ticīgajiem, katram savā veidā, ir pienākums gandarīt; bet, lai visi, pateicoties kādai kopīgai gandares ievērošanai, savstarpēji vienotos, tiek noteiktas gandares dienas, kurās ticīgajiem vajadzētu lūgties īpašā veidā, pildīt dievbijības un mīlestības darbus un uzņemties pašaizliedzības žestus, cītīgāk pildot savus pienākumus, bet it īpaši – ievērot gavēni un atturību.” (Kan. 1249) Evaņģēlijos ir pieminēti Kristus vārdi, kuros Viņš skaidri saka: ir jānožēlo savi grēki un par tiem ir jāgandara (piemēram, Lk 13, 5). Bet kāpēc šī gandare ir vajadzīga?
Cilvēkiem, kas jau ir saņēmuši Gandarīšanas sakramentu jeb bijuši pie grēksūdzes, ir zināms, ka tās beigās priesteris mums nosaka konkrētu gandarīšanas veidu. Parasti ir jānoskaita kādas lūgšanas vai jāizdara kādi labie darbi. Tomēr dažādi mēdz būt ar šīs gandarīšanas izpildi. Kādam tiek sacīts, piemēram, palūgties vienu Tēvs mūsu lūgšanu – šo lūgšanu mēs labi zinām un lūdzamies, bet mūsu domas kaut kur aizlido, un sanāk, ka visu “noskaitījām”, – bet vai tiešām izpildījām uzlikto gandarīšanu? Formāli raugoties, jā, bet šai gandarīšanas izpildei ir trūkumi. Tieši tāpēc Baznīca, rūpējoties par mums un apzinoties, ka mūsu daba ir vāja, nosaka gandares dienas un veidus, lai mums palīdzētu novērst Grēksūdzes sakramentā uzliktās gandarīšanas izpildes trūkumus. (Starp citu, šo trūkumu novēršanai kalpo arī dažādi labie darbi un lūgšanas, ar kuriem varam iegūt atlaidas.)
Tātad, atturoties no gaļas ēdieniem, es nevis uzmanu sevi, lai nepārkāptu Baznīcas bausli, bet gan priecājos – vismaz mācos priecāties – par to, ka Baznīca man atgādina par Kristus ciešanām, kuru dēļ esmu saņēmis iespēju atvērties Svētajam Garam. Tātad es atceros šo mazo gandares iespēju piektdienās, pat gaidu to un pateicos Dievam un Baznīcai par palīdzību manā gandarīšanā. Mieramtuvu.lv |
