Šodien Baznīca mūs aicina lūgšanā celt sirdi uz Dievu un Pēdējā vakarēdiena noslēpumā smelties Dieva mīlestību un dzīves pilnību. Baznīca mums atgādina, ka Kungs, mīlēdams savējos, mīlēja tos līdz galam. Zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda atstāt šo pasauli un atgriezties pie Tēva, Jēzus vakariņu laikā mazgāja saviem mācekļiem kājas un deva tiem mīlestības bausli. Lai atstātu viņiem šīs mīlestības ķīlu, lai nekad nepamestu savējos un darītu viņus līdzdalīgus savā Lieldienu upurī, Viņš iedibināja Euharistiju kā savas nāves un augšāmcelšanās piemiņu un pavēlēja saviem apustuļiem svinēt to līdz Viņa otrreizējai atnākšanai, “darīdams viņus par Jaunās derības priesteriem” (KBK 1337).
Apustulis Pāvils mums ir atstājis skaidru liecību par Pēdējo vakarēdienu – paša Kristus teiktais liek, lai mēs atkārtojam Viņa žestus un vārdus: “Dariet to manai piemiņai!” – līdz Viņš atnāks. Piemiņa nav tikai atmiņas par pagātni, bet piedalīšanās Kristus upurī. Svētajos Rakstos vārdam “piemiņa” ir divas nozīmes. Tā ir ne tikai pagātnes notikumu atcere, bet liturģijā tiek pasludināti Dieva veiktie brīnumi, kas kļūst klātesoši tagadnē. Kad Kristus liek to darīt Viņa piemiņai, Viņš zina, ka klātesošie mācekļi sapratīs šos vārdus saskaņā ar ebreju tradīciju. Tieši tāpēc Baznīca māca, ka “ikreiz, kad uz altāra tiek svinēts krusta upuris, kurā Kristus .. ir upurēts kā mūsu Pasha (1 Kor 5, 7), norisinās mūsu atpestīšanas darbs” (Vatikāna II Koncils, LG 3). Euharistija dara klātesošu krusta upuri un tādējādi dāvā šī upura augļus Baznīcai un katram tās loceklim.
Visa Baznīca ir vienota ar Kristus upuri un Viņa lūgšanu. Mēs taču esam Kristus Miesa – Baznīca –, un tāpēc kopā ar Viņu tiek upurēta visa Baznīca un katrs no mums. Vēl jāuzsver, ka, “Euharistijā Kristus upuris kļūst arī katra Viņa Miesas locekļa upuris. Ticīgo dzīve, viņu slavas dziesma Dievam, viņu ciešanas, lūgšanas un darbs savienojas ar Kristus dzīvi un Viņa pilnīgo upuri un tādējādi gūst jaunu vērtību. Uz altāra klātesošais Kristus upuris visām kristiešu paaudzēm dod iespēju būt vienotām Viņa upurēšanā” (KBK 1368). Svētās Mises svinēšanas laikā atcerēsimies, ka uz altāra mēs noliekam savas rūpes, visu savu dzīvi, savus priekus un ciešanas. Kā to atgādina katehisms, “katakombās Baznīca bieži ir attēlota kā lūgšanā iegrimusi sieviete ar plaši izplestām rokām. Kā Kristus, kas izpleta rokas uz krusta, arī Baznīca caur Viņu, ar Viņu un Viņā dāvā sevi un aizlūdz par visiem cilvēkiem”. To bija sapratuši daudzi svētie kā, piemēram, svētais Pio no Pjetrelčīnas, svētīgais Jānis Pāvils II, godināmais bīskaps Sloskāns.
Kristus upuris ir mīlestības upuris. “Šī ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota. .. Šis biķeris ir Jaunā derība manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas.” (Lk 22, 19-20) Tikai mīlestības gaismā šāds upuris ir saprotams. Viss, ko Jēzus ir darījis un mācījis, atklāj Viņa būtību šajā mīlestības pilnīgajā atdevē. Jēzus līdz galam piepilda to, kas Viņš ir, – pati mīlestības būtība. Tikai tas, kurš mīl, var izprast Pēdējā vakarēdiena noslēpumu. Šajā brīdī Jēzus atklāj visu savas dzīves jēgu. Vispirms Viņš dara to, ko parasti dara kalpi. Tas ir simbolisks žests, kad Kungs mazgā kājas saviem apustuļiem, lai parādītu, ka ar savu upuri Viņš nomazgā cilvēku grēkus un ka atpestīšanas darbs ir pazemīgs mīlestības kalpošanas darbs. Pēc tam Jēzus, nomazgājis viņiem kājas, apģērbis virsdrēbes un atkal apsēdies pie galda, sacīja: “Vai jūs saprotat, ko Es jums izdarīju? Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu un to labi sakāt, jo Es tas esmu. Tāpēc, ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo Es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā Es jums esmu darījis.” (Jņ 13, 12-15) Vēlāk, runājot par mīlestības bausli, Viņš norāda, kas ir patiesa mīlestība: “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15, 13) Tādējādi ir saprotams, ka Jēzus Kristus nāve ir mīlestības upuris un neviens cits upuris tam nespēj līdzināties. Kristus mīlestība ir Dēla mīlestība sirds vienotībā ar Tēvu, kas ir absolūtā mīlestība. Tā Kristus ir vienīgais patiesais Upuris par brāļiem – Hostia pro fratribus.
Lai saprastu, kāpēc Jēzus izvēlējās tieši Pashas mielasta laiku, lai pasludinātu savas misijas būtību, ir jāieskatās ebreju vēsturē un jāsaprot, kāda ir maizes un vīna teoloģiskā nozīme ebreju tautai. “Vecajā derībā maize un vīns tiek upurēti, veltot pirmos zemes augļus kā pateicības zīmi Radītājam. Bet tie iegūst arī jaunu nozīmi izceļošanas kontekstā: neraudzētā maize, ko Izraēlis ēd katru gadu Lieldienās, atgādina par steigu, kādā šī tauta devās prom no Ēģiptes brīvības gaitās; atmiņas par tuksneša mannu vienmēr atgādinās Izraēlim, ka viņš dzīvo no Dieva Vārda maizes. Visbeidzot, dienišķā maize ir Apsolītās zemes auglis, ķīla tam, ka Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Svētības biķeris (1 Kor 10, 16) jūdu Lieldienu mielasta nobeigumā pievieno svētku priekam, ko simbolizē vīns, eshatoloģisku jēgu – mesiāniskās gaidas pēc Jeruzalemes atjaunošanas. Savu Euharistiju Jēzus iedibināja, piešķirot jaunu un galīgu jēgu maizes un vīna kausa svētīšanai.” (KBK 1333)
Vārdi: “Dariet to manai piemiņai!” – nozīmē arī aicinājumu būt līdzdalīgiem Pashas mielastā un kopā ar Izraēli doties uz Apsolīto zemi. Tas nozīmē izceļot no grēka verdzības, tapt nomazgātiem Kristus asinīs un ieiet Apsolītajā zemē – Jaunajā mīlestības derībā. Tas nozīmē visas savas dzīves garumā ceļot uz šo Apsolīto zemi, Debesu Maizes stiprinātiem.
Svētā Komūnija stiprina mūsu saikni ar Kristu. Komūnija nozīmē vienotību, kā Kristus ir apsolījis: “Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī, un Es – viņā.” (Jņ 6, 56) Svētā Komūnija stiprina mūsu saikni ar Dievu, baro mūsu garīgo dzīvi, palīdz saglabāt saņemto žēlastību, stiprina mūs cīņā pret grēku un liek kalpot otram mīlestībā. Euharistija ir mīlestības sakraments, kas stiprina mīlestību mūsos, bet tā mūs arī vieno ar citiem, tā mūs vieno Baznīcā.
Tā mēs saprotam, kāpēc Baznīca māca, ka Euharistija ir “visas kristīgās dzīves avots un virsotne”. Tieši tāpēc šodienas liturģija iesākas ar lūgšanu, kurā ir teikts: “Ļauj mums šajā lielajā noslēpumā smelties no Tevis mīlestības un dzīvības pilnību. Mēs Tevi lūdzam mūsu Kunga Jēzus Kristus, Tava Dēla, vārdā.” Mieramtuvu.lv |
