Cilvēki, šīs savas laicīgās dzīves lietotāji, bieži vien nespēj atbildēt un paskaidrot: kāpēc viss notiek tā, kā mēs to redzam? Tik bieži dzirdam vārdus: Dievs ir mīlestība, Dievs ir žēlsirdīgs. Bet tie nav tikai vārdi! Šo patiesību – ka Dievs ir mīlestība – nepārtraukti apliecina notiekošais pasaulē, arī pati cilvēces pastāvēšana liecina par Dieva bezgalīgi lielo mīlestību pret Viņa radīto. Spēcīgāka par visām cilvēku izdarītajām noziedzībām, bezjēdzībām un ļaunumu ir un darbojas Dieva žēlsirdība.
Bet kas tā ir? Kādiem vārdiem mēs to spējam izteikt un paskaidrot cits citam? Vārds “žēlsirdība” Bībelē ir lietots 40 reizes. “Dieva mīlestības izpausme pasaulē” minēta 72 reizes. Pacentīsimies pārdomāt un labāk izprast jēdziena “žēlsirdība” saturu un nozīmi.
Vārds žēlsirdība (latīņu valodā – misericordia) nozīmē rūpes par kaut ko, cenšanos un gatavību nākt palīgā, piedot. Bībeles Vecajā Derībā, kas ir uzrakstīta senebreju valodā, “žēlsirdība” tiek izteikta ar vārdu hesed. Šis vārds tiek lietots, arī raksturojot laulāto savstarpējo mīlestību (sal. Rad 20, 13) un draudzību, kā arī runājot par derības pamatu attiecībām starp Dievu un Viņa tautu un starp Dievu un Viņa svaidīto, ķēniņu Dāvidu, un viņa pēctečiem. Attiecības, kas tiek apzīmētas ar vārdu hesed, Bībelē paustas, piesaucot daudzas darbības un īpašības – gribas pastāvību, vēlmi pēc labestības, paļāvību, uzticību. Mazliet atšķirīgu aspektu izsaka vārds rahamim, kas apzīmē cilvēka ķermeņa iekšieni, sievietes dzemdi, kas simbolizē mātišķību, kā arī mīlestību, kas pastāv starp brāļiem, kuri nākuši šajā pasaulē no vienas sievietes klēpja. Vārds rahamim izsaka arī Dieva tik ļoti tuvās attiecības ar Izraēli.
Tomēr Dievs ir žēlsirdīgs ne tikai pret Izraēli, bet arī pret citām tautām, arī pagāniem. Dieva žēlsirdība ir jāsaprot arī tajā nozīmē, ka arī pašiem cilvēkiem ir jāizturas ar savstarpēju mīlestību citam pret citu. Par žēlsirdības trūkumu Dievs Izraēli sodīs, un tā tas notiks arī ar citām tautām.
Jaunajā Derībā Dieva žēlsirdība visbiežāk ir izteikta ar sengrieķu vārdu eleos, kas pēc nozīmes ir vistuvāk senebreju vārdam hesed. Šis žēlsirdības apzīmējums ir divas reizes izmantots Marijas lūgšanā Magnificat un Zaharija dziesmā Benedictus – abi šie dziedājumi slavē Dievu par Viņa uzticību savam apsolījumam dāvināt Izraēlim glābšanu. Vārdu “žēlsirdība”, citējot Vecās Derības pravieša Oseja pravietojumu grāmatu, ir izmantojis arī pats Pestītājs, sakot: “Es vēlos žēlsirdību, nevis upuri.” (Mt 9, 13; 12, 7; sal. Os 6, 6)
Žēlsirdība mudina uz savstarpējas labvēlības pilnu attieksmi. Izrādīta žēlsirdība gaida arī pienācīgu atbildi, pateicību (sal. Mt 18, 33). Tie, kas nebūs pauduši žēlsirdību, saņems tiesu bez žēlsirdības (Jēk 2, 13), toties žēlsirdīgie tiks apžēloti (Mt 5, 7).
Jau Vecā Derība piemin līdzjūtību, kurai jāpastāv starp cilvēkiem. Par šīm jūtām Jaunajā Derībā tiek runāts, par paraugu minot Kungu Jēzu, kurš bija žēlsirdīgs pret izsalkušajiem, pret tiem, kas bija kā avis bez gana, pret spitālīgajiem, pret velna apsēstajiem un aklajiem, pret sērojošo māti, kurai miris vienīgais dēls... Arī savu stāstīto līdzību tēlos Jēzus vienmēr izceļ žēlsirdību – žēlsirdīgs ir ķēniņš, kas atlaiž kalpam milzīgu parādu, izlaidīgā jaunekļa tēvs, labais samarietis... Vārds žēlsirdība tiek lietots arī attiecībā uz brāļu mīlestību, kurai savstarpēji jāvieno visi kristieši. Dieva mīlestība mājo tajos, kas īsteno tuvākmīlestību, žēlsirdību.
Bibliskā nozīmē Dieva mīlestība ir Dieva rūpes par Viņa radību, pirmkārt, cilvēku, kurš arī pats tiek mudināts paust žēlsirdību citiem. Dievs vēlas, lai visi cilvēki iepazītu Viņa žēlsirdību, vērstos pie Viņa ar paļāvību un saskatītu Viņā žēlsirdīgu Tēvu, kas mīl, piedod un dāvā cilvēkam spēku cīņā ar ļaunumu un grēku. Dievs ir Tēvs, kurš ikvienam palīdz sasniegt mūžīgo glābšanu.
Bez žēlsirdības nav iespējama patiesa Dieva godināšana. Un te jāatceras, ka cilvēka žēlsirdības mērvienība nav vienīgi jūtu dziļums, bet konkrēti darbi. Saskaņā ar Jēzus Kristus mācību cilvēka rīcībā ļoti svarīgu vietu ieņem arī piedošana. Žēlsirdīgs cilvēks ir līdzdalīgs Dieva piedošanā un dievišķajā mīlestībā, savukārt žēlsirdības trūkums cilvēka darbībā viņu attālina no Dieva.
Ko par žēlsirdību pauž kristietības vēsture? Eiropas kultūrā žēlsirdība figurē kā kristīgās labestības raksturīgākā pazīme. Pirms kristietības, antīkajā pasaulē, žēlsirdība tika uzskatīta un vērtēta vienpusīgi. Sengrieķu filozofs Platons cilvēka līdzjūtību uzskatīja par vājumu, par vīrieša necienīgu īpašību. Stoiķi uzskatīja, ka līdzjūtība ir cilvēkam kaitīga un ka tā ir jāapkaro ar prāta palīdzību. Tomēr gluži pretēji jau kopš saviem pastāvēšanas pirmsākumiem ir sludinājusi kristīgā Baznīca, uzsverot kristīga cilvēka skaisto un cildeno žēlsirdības pienākumu. Par to liecina, piemēram, pāvesta Klementa I rakstīta vēstule korintiešiem. Par šo pienākumu varam lasīt arī slavenajā rakstu krājumā Didahe.
Arī kristīgā labdarība sākās jau apustuļu laikā, kad Baznīcā radās pirmā palīdzības organizācija nabagiem – diakonija (Apd 2, 6-8). Šim mērķim sāka veidoties īpaši fondi no ticīgo cilvēku dāvinājumiem. Sākot ar 4. gs., pie baznīcām un klosteriem veidojās patversmes nabagiem, bāreņiem, veciem cilvēkiem, klaidoņiem. Sāka veidoties pirmās bezmaksas slimnīcas un aptiekas.
Viduslaikos tika izveidoti saraksti – “Septiņi labie darbi cilvēka dvēselei” un “Septiņi labie darbi cilvēka miesai” –, kuru pamatā bija teksti no Bībeles, Mt 25, 35 u.c.
Ar 11. gs. tika dibināti klosteri, kuru viens no galvenajiem mērķiem bija palīdzības sniegšana slimajiem un mazturīgajiem, plašu darbību izvērsa dažādas Baznīcas brālības. Jauni ordeņi un kongregācijas ar labdarības mērķiem tika organizēti kontrreformācijas laikā – bonifratres (labie brāļi), kamiljanieši, lazaristi...
Jauns labdarības vilnis bija raksturīgs 19. gs. – izveidojās kristīgās pašpalīdzības kases, strādnieku sabiedrības, organizācijas kristīgās audzināšanas darbam. Vēl tikai piebildīšu, ka 20. gs. žēlsirdības ideju visspilgtāk izplatīja svētā māsa Faustīne Kovaļska, bet 2002. gadā pāvests Jānis Pāvils II veica pasaules veltīšanu Dieva žēlsirdībai.
Tradicionālā kristīgā ētika žēlsirdību uzskata par tikumu, kas pavada tuvākmīlestību un papildina taisnīgumu. Žēlsirdības izpausmē īpaši izceļami divi aspekti: līdzjūtība un žēlsirdīga rīcība. Žēlsirdība neatceļ taisnīguma objektīvās prasības, gluži otrādi – žēlsirdības mērķis ir vēl lielāks taisnīguma triumfs, nekā tas būtu, vienīgi sekojot parastajai kārtībai. Dzīves pieredze rāda, ka mēģinājumi īstenot vienīgi taisnīgumu bez žēlsirdības bieži vien noved pie paša taisnīguma noliegšanas.
Jēzus zemes dzīves laikā cilvēki lietoja vienkāršo vārdu “apžēlojies!”, kad lūdza Kungu viņiem palīdzēt, kad lūdza kādu dziedināt. Un arī mēs turpinām atkārtot šo lūgumu ikvienā Baznīcas liturģijā, sakot: “Kyrie eleison!” – kas grieķu valodā nozīmē: “Kungs, apžēlojies!”
Šodien, pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, mēs svinam Dieva žēlsirdības triumfu. Dieva žēlsirdības parādīšana ir ikviena Baznīcas dievkalpojuma uzdevums, tā izpaužas arī ikvienā sakramentā, jo tajos darbojas paša Kristus glābjošais spēks. Žēlsirdība ir mūsu Kunga Jēzus Kristus galvenā izpausme un būtiskākā Viņa mācības tēma. Jēzus ar saviem darbiem pauda Debesu Tēvu lielo žēlsirdību un pats kļuva par tās paraugu. Par Dieva žēlsirdības virsotni kļuva Kunga Jēzus veiktā pasaules atpestīšana (1 Pēt 1, 3; Rom 15, 9 u.c.)
Mīļie Kristum ticīgie! Pazemīgi lūgsim, lai arī mums ar pazemību un mīlestību izdodas pildīt savus kristieša pienākumus un dzīvot šā vārda cienīgi. Piesauksim žēlsirdīgo Dievu, lūdzot, lai arī mēs kļūstam žēlsirdīgāki cits pret citu. To varam darīt, arī pagodinot Jēzus žēlsirdības pilno Sirdi: “Jēzus Sirds, Žēlsirdības pilnība, apžēlojies par mums!” Amen.
|
