Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Mūsu spēks ir vienotībā ar Kristu
06.05.2012 pl. 09:59

Priesteris Juris Zarāns

Priestera komentārs Lieldienu V svētdienai. Sv.Mises lasījumi (06.05.2012)

Viena no slimībām, ar kuru sirgst mūsdienu pasaule, ir sakņu trūkums – jo īpaši tas izpaužas šeit, Rietumos. Šķiet, ka mums ir nocirstas saknes, kas mūs vienotu ar pagātni, atgādinātu tradīcijas un sava laika vērtības. Tieši tāpēc, ka esam zaudējuši šīs saknes, pasaule ir tik trausla un nestabila.

To pašu var attiecināt arī uz reliģiju – cilvēki šodien maina savu reliģisko piederību, nevis meklējot patiesību, bet gan to, kas ir ērts vai izdevīgs, vai arī vietu, kur atrodams lielāks emocionāls pacilājums.

Vēlējos to atcerēties, lai labāk saprastu šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu par vīnakoku un zariem. Šeit nav nekā vāja vai nestabila, bet gan ir stabila, organiski vienota realitāte. Iemesls tam ir vienkāršs – tas tā ir tāpēc, ka ir saknes.

“Es esmu vīnakoks,” saka Kungs. Tā ir stingra pamatne, labi iedēstīta, kas satur visus zarus. Šī pamatne ir Viņš – Kristus. Šodien sevi salīdzinot ar vīnakoku, Jēzus vēlas atklāt, ka mūsu spēks ir tieši vienotībā ar Viņu, pretējā gadījumā arī mēs esam kā nokaltuši zari, ko dzenā vēji.

Piemēram, kā lai mēs atrodam kādu dzīves normu, kas būtu pasargāta no jebkāda subjektīvisma? Kad runājam par morālo uzvedību un meklējam kādu ētikas kodeksu, kas būtu saistošs visiem, tad atklājam, ka bez Kristus, bez Dieva, tas vispār nav iespējams, jo pretējā gadījumā katram labais, skaistais un patiesais ir savs, jo nav vienotas autoritātes, uz kuru atsaukties. Nav pamata, uz kā balstīt visu celtni. Nav nekādu sakņu. Bet, ja apzinos, ka esmu uzpotēts Kristum, tad vairāk neesmu pakļauts nekādām ideoloģijām, kuras ik dienas mainās, neesmu pakļauts modei un sabiedrības tikumiem, bet stāvu uz stingras klints.

Kad dzīvē pienāk brīži, kuros jūtos apmulsis un nedrošs, tad lai mana lūgšana ir šāda: “Kungs, turi mani cieši pie sevis, kad prāts šaubās un sirds dreb no bailēm. Dari tā, lai es nekad no Tevis netiktu šķirts, jo, tikai esot vienotībā ar Tevi, varu rast mieru.”

Šīsdienas Evaņģēlija lasījums runā arī par auglību. Ir kāda sula, kas no pašām saknēm paceļas līdz vismazākajai atvasei un koka lapai. Šī sula ir dzīvība, tieši tāpēc Kungs saka: “Palieciet manī!” Pirmais, kas tiek prasīts, nav mūsu darbošanās, bet gan pasīva ļaušanās, lai pats Kristus var kļūt par mūsu dzīvību. Tas ir jautājums par vistuvāko vienotību un komūniju ar Kristu. Ticība, kas sastāv tikai no formulām, žestiem un rituāliem, ir neauglīga – tā ir kā pelavas, ko izkaisa vieglākais vējiņš. Auglība ir iespējama vienīgi tad, ja Kristus ir mūsu dzīves dzīvība. Palikt ar Kristu – tas nozīmē ļaut, lai mīlestība, kas nāk no Tēva, caur Dēlu Jēzu Kristu kļūst par mūsu ikdienas gaismu, maigumu un spēku.

Esot vienoti ar Kristu, mēs piedzīvojam Jāņa vārdu patiesību – viņš mums atgādina, ka Dievs ir lielāks par mūsu sirdi, pat tad, kad sirds kaut ko pārmet. Tas piešķir mūsu dzīvei prieku, apziņu, ka viss ir Dieva dāvana un viss ir balstīts Viņa mīlestībā. No tā dzimst pārliecība, ka mēs esam Baznīca, neesam cits no cita atdalīti, bet gan vienoti kā brāļi, jo dzīvojam no tās pašas mīlestības. Es dzīvoju no Kristus dzīves, un arī tevī, kas stāvi man blakus, cirkulē tā pati dzīvība.

Mēs katrs esam ļoti dažādi, mums ir dažādas domas par kādu problēmu, varam piekrist, bet varam arī nepiekrist cits cita izvēlei, mums ir dažāda politiskā pārliecība, taču Kristus dzīvība un mīlestība ir tā, kas mūs vieno. Un tieši tas raksturo Baznīcu.
Tā notika ar Pāvilu, kurš bija tikko atgriezies, un mācekļi, to nezinot, no viņa baidījās, bet vēlāk, uzzinājuši, kas noticis, viņu aizsargāja. Kas bija mainījies? Viņi saprata, ka tā pati Kristus dzīvība tagad ir arī Pāvilā un ka pagājušajam vairs nav nekādas nozīmes – svarīga ir šī jaunā realitāte, līdzība Kristum.

Kas paliek manī un Es – viņā, tas nes daudz augļu. Nest augļus nozīmē parādīt darbos Kristus mīlestību, kas ir mūsos. Tajā mēs saprotam Tēva tīrīšanas darbu, kas ir sāpīgs.

Mīlēt – tas vienmēr ir risks, mīlestība vienmēr var atstāt rētas. Mīlēt nozīmē palikt neaizsargātiem to priekšā, kurus mīlam. Arī Kristus to piedzīvoja – bija nepieciešams krusts, lai dzīvības auglis atklātos Lieldienu rītā; tās bija izlietās asinis, kas mums pasniedza mīlestības vīnu. Ja pasaulē, Baznīcā un ģimenē vēl ir mīlestība, ja vēl ir prieks, tad tas ir tāpēc, ka daudzi jo daudzi ļauj sevi tīrīt, lai nestu vairāk augļu. Tās nav neauglīgas ciešanas, bet gan tādas, kas nes daudz augļu. Jo mīlestība, īsta mīlestība vienmēr rada dzīvību.

Mieramtuvu.lv