Kad Jēzus mira pie krusta, tā nebija salda un patīkama izjūta, bet tā bija patiesa mīlestība. Tāpat arī mūsu vienotība ar Dievu nav jāmēra pēc izjūtu stipruma, bet gan pēc tā, ko Jēzus mums šodien saka: “Ja jūs pildīsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā.” (Jņ 15, 10)
Palikt Dieva mīlestībā – tas nozīmē arī palikt Viņa gribā, Viņa plānā.
Mēs varam ļoti daudz un cītīgi pūlēties, bet, ja tā nav Dieva griba, tad kam gan mēs kalpojam? Piemēram, ja mūs nolīgst darbā kāds cilvēks un mēs pie viņa strādājam vienu dienu, bet pārējo mēnesi vēl smagāk strādājam kaut kur citur, tad kādu algu mēs saņemsim no šī cilvēka? Tāpat arī mums nepietiek tikai daudz un cītīgi pūlēties, bet vēl svarīgāk ir – vai tas, ko pildām, ir Dieva griba.
Par ko mēs ikdienā tik ļoti uztraucamies? Ir kādas slimības, kāds pret mums slikti izturas, kaut kas mums neizdodas, kā plānots, mēs nespējam to, ko gribētu... Īsi sakot, nenotiek mūsu griba. Bet, ja mēs izvēlamies dzīvi ar Dievu, tad jau mums vajadzētu rūpēties par to, lai piepildās Dieva griba, un nepārdzīvot par to, ka nenotiek tā, kā mēs gribam. Tieši caur šiem sāpīgajiem, nepatīkamajiem notikumiem mums ir iespēja nomirt savai gribai (egoismam, lepnībai...), lai būtu brīvi sekot Dieva gribai.
Kāpēc eņģelis Lucifers sacēlās pret Dievu? Tāpēc, ka viņam nepatika tas, ko grib Dievs. Viņš vēlējās, lai notiek tā, kā viņš grib, kā viņš uzskata par pareizu. Viņš zina, ka Dievs ir, bet grib panākt savu gribu.
Bieži cilvēki izsaka lūgšanu Tēvs mūsu, lūdzot, lai notiktu tā, kā viņi grib, pat īpaši nepievēršot uzmanību vārdiem: “ .. Tavs prāts (Tava griba) lai notiek!”
Ik dienu jau no paša rīta mēs esam aicināti meklēt Dieva gribu. Lūgšanas laiks nav paredzēts tam, lai pierunātu Dievu izpildīt mūsu gribu, bet gan lai atpazītu Viņa gribu, pieņemtu to un saņemtu žēlastību tajā izturēt. Pildām vai nepildām Dieva gribas plānu – to varam saprast pēc augļiem. Vai tas, ko mēs darām, mūsos un ap mums veido Debesu valstību?
Dieva griba visai mūsu dzīvei ir tā, lai mēs tiktu atpestīti no grēka (lepnības, egoisma, apvainošanās, bailēm, baudkāres...) varas un lai mēs tiktu svētdarīti – sasniegtu vienotību ar Dievu. Īsi sakot, Dievs grib mūs redzēt svētus.
Pastāv Dieva griba attiecībā uz mūsu profesiju, sociālo stāvokli, bet Viņam ir arī savs plāns katrai mūsu dienai, stundai un minūtei. Labi ir tiekties uz to, lai mēs darītu nevis vienkārši labu, bet pašu labāko, un ne to, ko mēs gribam, bet to, ko Dievs grib. Pakāpeniski mūsos izstrādāsies iekšēja intuīcija – Dieva gribas atpazīšana –, un tā nekad nevar būt pretrunā Svētajiem Rakstiem. Īpaši šajā jautājumā var palīdzēt garīgais vadītājs. Tā arī ir Dieva griba, lai katrs no mums to meklētu un lai mums tāds būtu.
Kad mēs atsakāmies no savas gribas, mums ir zaudējuma sajūta. Bet tā gluži nav. Jaunava Marija, atsakoties no savas gribas un pieņemot Dieva gribu jeb plānu, gan zaudēja savas ieceres attiecībā uz savu dzīvi, bet ieguva kaut ko daudz vērtīgāku – pašu Dieva Dēlu Jēzu. Tā ir arī mūsu dzīvē – nomirstot savai gribai, mēs patiesībā nevis zaudējam, bet iegūstam vienotību ar savu Radītāju un Pestītāju, ar mūžīgās dzīvības devēju trīsvienīgo Dievu. Mieramtuvu.lv
Foto: Freedigitalphotos.net/anankkml |
