Arī vārds „ienaidnieks” noteikti nenozīmēja kādu, kurš vēl mums ļaunu, bet vienkārši kādu, kurš nav mūsu draugs, kādu svešinieku. Kristus saglabā vispārējo praksi; cilvēki par tuvāko pieņem tikai tos, kurus viņi pazīst. Pārējos pat nesveicina, bieži vien pat nepamana. Evaņģēlija vēstījums ir aicinājums šos ierobežojumus pārvarēt, aicinājums vispārējai mīlestībai: visi ir mūsu tuvākie. Kristīgās mīlestības vispārība. Tuvākmīlestība izplešas pār visiem, kurus mīl Dievs. Pat tad, ja mūsu cilvēcisko kontaktu loks un mīlestības darbu daudzums neizbēgami ir ierobežots, ideāls paliek Pseido Dionīsija Areopagīta sacītais: „Jo šis loks ir plašāks, jo tas ir dievišķīgāks.” Mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi iepretim to personu ciešanām, kuras mums ir tālas un nepazīstamas. Kristīgā mīlestība paceļas pāri mūsu personīgajām, rasu, sabiedriskajām un tautību antipātijām. Antipātiju jūtas bieži vien ir noslēpumainas, bez iemesla vai arī tās tiek izsauktas ar kaut ko objektīvu: nepieklājīgs izskats, labas uzvedības trūkums, vulgaritāte... Ārstiem un sanitārajam personālam, lai tas būtu spējīgs labi pildīt savas funkcijas, šāda veida izjūtas ir jāpārvar. Kristus kā pirmais mums sniedza piemēru: dziedināja spitālīgos, ēda kopā ar farizejiem un muitniekiem. Tāpat arī mums jāatrod spēki, lai pārvarētu nepatiku un riebumu pret tiem, pret kuriem mēs to izjūtam. Ienaidnieku mīlestība. Pilnīgi dabīgi ir mīlēt to, kurš mums dara labu. Taču, tikko kāds mums izrāda necieņu, tā uzreiz mīlestība nereti izgaist un esam gatavi pielietot principu: aci pret aci. Tu man esi nodarījis tā, tad arī es tev tā nodarīšu. Taču Evaņģēlijs no mums prasa pavisam ko citu: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un laupa godu, lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem!” Salīdzinājums ar sauli ļoti iepatikās Pseido Makārijam, kurš to komentēja šādi: saule nemainās atkarībā no tā, kur krīt tās stari. Līdzīgi arī kristietis nedrīkst mainīt savu vaigu atkarībā no apstākļiem. Viņam jāizturas labi pret ticīgajiem un neticīgajiem, pret svētajiem un grēciniekiem. Tā sauktie grēcinieki ir kaut kas ļoti svarīgs mūsu garīgajai izaugsmei. Tieši attieksmē pret ienaidniekiem parādās mīlestības tīrība, kura negaida atalgojumu no pasaules, bet gaida to no mūžīgās Mīlestības. Katedrāle.lv
Foto: L'Osservatore Romano | 
