Šī fragmenta nesaīsinātajā versijā ir trīs izdziedinātā cilvēka atbildes par Jēzus identitāti:
1. Pēc notikuma daži cilvēki, kas viņu pazina, brīnījās un jautāja, vai tiešām tas ir tas pats vīrs, kas, būdams neredzīgs, ubagoja. Pats izdziedinātais dod liecību par sevi un par notikušo: “Cilvēks, kuru sauc Jēzus, sagatavoja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: “Ej uz Siloe dīķi un mazgājies!” Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.” Tātad sākumā par Jēzu skan liecība – Cilvēks, kuru sauc Jēzus.
2. Kad farizeji atsāka brīnuma izmeklēšanu, tie viņam jautāja: “Ko tu pats saki par Viņu?” Kopš izdziedināšanas jau ir pagājis kāds laiks, un cilvēks ir paguvis to visu apcerēt. Tāpēc tagad atbilde ir dziļāka: “Viņš ir pravietis.”
3. Un tad notiek konflikts starp šo cilvēku un farizejiem – izmeklētājiem. Acīmredzami viņu priekšā ir noticis brīnums – to nevar noliegt. Bet pieņemt, ka Dievs darbojas caur Jēzu, kuru viņi ienīst, – tas tiem ir neiespējami! Cilvēks, kas ieguva spēju redzēt, ar šī notikuma starpniecību secina, ka to paveikt varēja vienīgi Dieva spēks, un viņš atver sirdi ticībai: “Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis! Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa, – Dievs uzklausa to, kurš ir dievbijīgs un rīkojas saskaņā ar Viņa prātu. Nekad iepriekš nav dzirdēts, ka būtu atvērtas acis cilvēkam, kas piedzimis neredzīgs. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš to nespētu paveikt.” Dziedinātā cilvēka sirds ir sagatavota tam, lai pieņemtu Jēzu – pasaules gaismu.
Pēc šī trešā apliecinājuma pats Jēzus viņu otro reizi atrod un piedāvā arī dvēseles dziedināšanu. Cilvēka ticības ceļš ir izšķirīgajā posmā. Jēzus viņam jautā: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Un cilvēks apliecina savas dziļās ilgas. Viņš jautā, kas ir nepieciešams, lai varētu ticēt. Jēzus atklāj pats sevi. Viņš saka – Cilvēka Dēls ir tas, kuru tu jau esi redzējis. Un tad dvēselē iestājas miers. Vairs nav jāmeklē, jo tas, kuru cilvēks meklēja, ir viņa priekšā. Atliek tikai pateikties un pielūgt. Izdziedinātais vīrs, kas vēl tās dienas rītā, būdams neredzīgs, sēdēja ceļa malā un ubagoja, tagad ar savām acīm uzlūko Jēzu, Dieva Dēlu, kurš viņam ir parādījis savu žēlastību. Izdziedinātais nometas ceļos un ar vārdiem “Es ticu, Kungs!” Viņu pielūdz. Tas, kurš pirms tam neredzēja gaismu, tagad ir kļuvis par gaismas dēlu. Kristus, kas par sevi saka “Es esmu pasaules gaisma”, ar brīnumu ir pierādījis, ka Viņa vārdi ir patiesība.
Mācekļu sākumā uzdotais jautājums par vainu vairs nav pamatots. Viņi jautāja, kas ir grēkojis: šis cilvēks vai viņa vecāki, ka viņš ir piedzimis akls. Jēzus atbilde mums palīdz tikt vaļā no loģikas, saskaņā ar kuru grēkam seko sods; esam aicināti nojaust ciešanu jēgu. Jēzus atbildēja, ka šis cilvēks piedzima akls, lai viņā atklātos Dieva darbi. Un, lūk, viņa ciešanas, kas šķita bezjēdzīgas, tagad stiprina ticībā visus Jēzus sekotājus.
Tas ir aicinājums arī mums nobriest ticībā, arī mums pašiem sev atbildēt, kas ir Jēzus – cilvēks, pravietis vai Dieva Dēls? Evaņģēlija liecība ir skaidra – Jēzus, Dieva Dēls, pasaules gaisma, piedāvā mums kļūt par gaismas bērniem. Mieramtuvu.lv |
