Ar mūsu pieņemšanu un atvērtību bez noteikumiem, cilvēki, kas nepieņem paši sevi, kas jūtas atstumti, tādā veidā atrod iespēju just to, kas viņi ir. Lūk, mēs varam no jauna atmodināt dzīvei paralizētus, nospiestus un nomāktus cilvēkus. Mums dažreiz izdodas pārliecināt cilvēkus, kam ir grūti izteikties, kam nav nevienas „dzirdīgas auss”, kam uzticēt savus visdziļākos saviļņojumus, nākt mums uzticēties, runāt. Tādā pašā veidā mums izdodas pamodināt cilvēkus, kas ir noslēgušies sevī, līdz tie visbeidzot atver savu sirdi un uzņem izteiktos vārdus. Vai arī cilvēki, kas grimst vainas apziņā, uzklausīšana un piedošana viņus atbrīvo no sevis sagraušanas tendences. Šāda veida brīnumi notiek ļoti bieži šodien, un mums tur nav lielu nopelnu, jo Dievs mūs ir radījis vājus cilvēkus, kā instrumentu ar kura palīdzību viņš dziedina un atbrīvo citus cilvēkus. Tādējādi mēs esam no Dieva nākuši vektori, par ko mēs varam tikai pateicībā brīnīties. Tulkoja Terēze Tamoviča
Foto: Freedigitalphotos.net | 
