Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Liecības

Viens ar vienīgo Dievu*
20.06.2015 pl. 13:05

Intervēja Ieva Liede

Pāvests Francisks vēstulē, kuru uzrakstīja Konsekrētās dzīves gada ievadā, uzsver, ka šajā laikā Baznīca vēlas uzrunāt ne tikai Dievam veltītās personas, bet visus ticīgos. Tādēļ laikraksts ”Nāc” turpina iepazīstināt ar Liepājas diecēzē kalpojošajiem brāļiem un māsām, kuri no Dieva saņēmuši aicinājumu sevi pilnībā veltīt Viņam. Šoreiz tuvāk iepazīsimies ar paulīniešu ordeņa jeb Svētā Pāvila pirmā vientuļnieka ordeņa tēvu, priesteri Mariušu Malkinski, kurš pēc vairāku gadu pārtraukuma otrreiz ir ieradies Latvijā un šobrīd kalpo Ventspils Sv. Krusta draudzē.

Pirmā tikšanās ar Latviju

Pirmo reizi paulīniešu tēvs Mariušs Latvijā ieradās 2004. gadā. Jautāts par to, kā tas notika, viņš saka: „Tā ir vēsture. Tobrīd jau trešo gadu kalpoju kādā Polijas draudzē un bija nolemts, ka to arī turpināšu. Tomēr pēc mēneša saņēmu telefona zvanu, kurā uzzināju, ka jādodas uz Latviju. Iebildu, ka nezinu latviešu valodu, bet man apgalvoja, ka to iemācīšos. Nedaudz šaubījos, bet paklausībā devos uz Liepāju.”

Deviņus mēnešus priesteris Mariušs dzīvoja Liepājas kūrijā un mācījās latviešu valodu, bet tad jau saņēma bīskapa nominātu kalpošanai Ventspilī par draudzes prāvestu.

2007. gadā, pēc trīs Ventspilī aizvadītiem gadiem, tēvs Mariušs devās uz Ukrainu, kur kalpoja deviņus mēnešus un tad atgriezās Polijā, bet aizvadītais laiks Latvijā viņa sirdī bija atstājis neizdzēšamas pēdas. Īpaši tas attiecas uz Latvijas dabu – jūru, mežiem un, protams, cilvēkiem. Iepriekš pie jūras iznācis būt tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet tagad līdz tai var aizstaigāt kaut katru dienu.

Aicinājums uz dzīvi paulīniešu brāļu ordenī

Sapratne par aicinājumu uz konsekrēto dzīvi tēvam Mariušam nākusi pamazām. Viss sācies jau desmit gadu vecumā, kad savas draudzes baznīcā kalpojis par ministrantu. Toreiz viņš iemācījies visu tekstu, ko Mises laikā runā priesteris, un to runājis līdzi. Reiz pēc Svētās Mises sakristejā priesteris uzdevis jautājumu – vai jaunajam ministrantam ir vēlme kļūt par priesteri? Atbilde skanējusi apstiprinoši, jo Mariušam paticis viss, ko bija novērojis priesteri darām. Tad gan priesteris mazajam censonim centies paskaidrot, ka ir vārdi, kurus saka tikai priesteris un nevienam citam tie nav jāatkārto. Tomēr uz mājām tika iedota grāmata, kurā bija attēli ar paskaidrojumiem par Svētās Mises gaitu un arī teksts, kas jārunā priesterim. Tajā laikā tādas grāmatas nebija brīvi pieejamas un Mariušs bija ļoti iepriecināts par šādu dārgumu, ko tagad drīkstēja izmantot. Priestera pedagoģija bija vērsta uz to, lai mazais ministrants visus tekstus mācās no galvas, bet ievēro, ka baznīcā gan jārunā tikai tas, kas paredzēts tautai, kura piedalās Svētajā Misē. Mariušs jutās iedvesmots un atceras, ka mājās sagādājis visu nepieciešamo Svētās Mises svinēšanai. Esot trūcis tikai ornāts, bet tas pielāgots, izmantojot mammas svārkus.

Pirms skolas beigšanas klasesbiedri runājuši par saviem nākotnes plāniem, par studiju iespējām, daži runājuši arī par iestāšanos dominikāņu vai paulīniešu klosterī, bet Mariušs neko nav meklējis. Viss izšķīries svētceļojuma laikā no Varšavas uz Jasna Guru: „ Tajā laikā lūdzu Dievam, lai Viņš atklāj, ko man savā dzīvē darīt tālāk. Ceļā pavadījām deviņas dienas, un katru dienu man bija jāspēlē ģitāra, līdz ar to – nebija laika padomāt par manu jautājumu. Pēdējā svētceļojuma dienā sapratu, ka neesmu saņēmis atbildi uz savu galveno jautājumu, tādēļ pēdējā posmā pirms Jasna Guras es vienam paulīniešu tēvam, kurš vadīja mūsu svētceļojuma grupu, uzdevu jautājumu: „Kur atrodas paulīniešu seminārs?” Viņš man atbildēja: „Krakovā.” Tā arī bija visa mūsu saruna.”

Atgriežoties no svētceļojuma, vecākiem tika paziņots lēmums doties uz Krakovu, lai iestātos paulīniešu seminārā. Vecāki, protams, bijuši izbrīnīti, bet priecājušies par šādu dēla lēmumu. Nonācis Krakovā, Mariušs uzzinājis, ka tur notiks rekolekcijas jauniešiem, kuri domā par iestāšanos paulīniešu ordenī. Turpmākais ceļš, īstenojot savu aicinājumu pie paulīniešiem, tikai pēc mēneša atkal veda uz Jasna Guru, kur kapitulā notika saruna ar katru no kandidātiem. Tas nebija viegli, jo darbā bija izmantotas visas brīvdienas, bet, lai nokļūtu Jasna Gurā, tās bija nepieciešamas. Prātā bija jāpatur iespēja, ka kandidātu paulīniešos var arī neuzņemt, un tad vajadzētu atgriezties darbā. Tomēr, par laimi, izrādījās, ka vēl ir palikušas divas neizmantotas brīvdienas, lai varētu īstenot Dieva aicinājumu, kurš dega dziļi sirdī un dāvāja spēku un neatlaidību iet līdz galam. Tālākās gaitas jau saistījās ar paulīniešu ordeni, kur jaunais kandidāts tika uzņemts un mājās vairs neatgriezās.

Formācijas laiks ordenī

Kandidatūra, kas ilgst pusgadu, ir pirmais etaps paulīniešu formācijā. Šajā laikā jaunie kandidāti dzīvo klosterī un pārbauda savu aicinājumu. Tālāk seko noviciāts, kas ilgst vienu gadu tiem, kuri vēlas kļūt par priesteriem, bet divus gadus tiem, kuri izvēlas klosterbrāļa dzīvi. Noviciāts atrodas Lešņovā pie Dievmātes Ğimeņu Aizbildnes svētnīcas. Šī gada laikā jaunie kandidāti vēro un piedalās paulīniešu dzīvē, savukārt klosterbrāļi vēro kandidātus – cik viņi ir gatavi klostera dzīvei. Tas ir laiks, kad vēl brīvi, bez solījumiem, ja kāds izlemj, var doties atpakaļ uz mājām. Pēc tam jau seko pirmie solījumi uz trim gadiem.

Jautāts par vēlmi atgriezties, tēvs Mariušs atzīst, ka Lešņovā tādas domas neesot bijušas, bet Krakovas seminārā gan: „Tur bija stingra dienas kārtība, daudz laika lūgšanai. Tagad man tas būtu nepieciešams (smejas).” Seminārā divi gadi aizvadīti filozofijas studijās un četri – apgūstot teoloģiju. Par to, vai izvēlēties tikai klosterbrāļa jeb arī priestera ceļu, tēvam Mariušam šaubu nav bijis, jo Elkas draudzē, kurā uzaudzis, bijis kanoniķu ordenis, un, viņus vērojot, radusies vēlēšanās kļūt par ordeņa priesteri.

Konsekrētās dzīves skaistums un grūtības

Dzīve ordenī ir dzīve kopienā, to tēvs Mariušs bija līdz šim izbaudījis visā tās dažādībā, bet  2004.gadā, ierodoties Latvijā, pirmo reizi bija jāpiedzīvo, ko nozīmē dzīvot vienam. Līdz šim tik daudzas lietas bija darītas kopā ar brāļiem, bet tad „varēju pieredzēt, kāda ir diecēzes priestera dzīve bez kopienas. Sākumā man tās bija kā zobu sāpes, bet tad jau pamazām pieradu un sapratu, ka mēs esam kopā Dievā.”

Tur, kur kalpo paulīnieši, visās klostera mājās ir kapela ar Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, arī Ventspilī tēvs Mariušs ar tēvu Juri Krisūnu katru rītu tiekas savā nelielajā klostera kapelā uz breviāra lūgšanām un Dieva vārda meditāciju. „Divi brāļi klosterī  – tas tomēr ir maz,” atzīst tēvs Mariušs, piemetinot, ka tad, „ja ir trīs un vairāk brāļu, jau ir labāk, jo tā ir kopiena.” Protams, jāņem vērā, ka situācija Latvijā ir atšķirīga no Polijas. Ir labi, ka reizēm visi paulīnieši, kuri dzīvo Latvijā, var satikties Skaistkalnes klosterī un pavadīt laiku lielākā kopienā.

Tēvs Mariušs grūtības konsekrēto dzīvē atzīst par labām, jo tās ļauj labāk saprast cilvēkus, kuri vēlas ar brāļiem runāt par saviem pārbaudījumiem. Viņš ir atklāts, atzīstot: „Kad biju noviciātā, tad reizēm, redzot ģimenes ar bērniem, arī manī bija ilgas pēc ģimenes. Bet, ja Dievs ir pirmajā vietā, tad es Viņu meklēju, un Viņš mani vada, un mana sirds nomierinās, kaut arī reizēm ir grūti, jo esam cilvēki.”

Tēva Mariuša devīze, kas lasāma primicijas piemiņas svētbildītē ir: „Jēzu, es uzticos Tev!” Ja to pildām, tad viss nostājas savās vietās, un grūtības var pārvarēt.

* paulīniešu devīze

Laikraksts "Nāc"
Foto no M.Malkinska personīgā arhīva