Šī teksta autors Tomašs Jaklevičs ir veicis garā teksta: John Corbett OP, Recent Proposals for the Pastoral Care of the Divorced and Remarried: A Theological Assessment, „Nova et Vetera”, English Edition, Vol. 12, No. 3 (2014): 601–630 kopsavilkumu. Tulkojuma ietvaros vārds ”laulība” tiek lietots attiecībā uz sakramentālu laulību, bet pārējie tās veidi tiek tulkoti, izmantojot citus vārdus. 4. Reformācija un Tridentas koncils Reformācija noliedza Baznīcas mācību par laulību un cilvēka seksualitāti, lietojot līdzīgus argumentus tiem, kas izskan mūsdienās. Garīdznieku celibāts tika pasludināts par neiespējamu kritušā cilvēka dabai, pat tad, ja to stiprina žēlastība. Mārtiņš Luters noliedza arī Laulības sakramentu un tā nešķiramību. Viņš pats bija mūks un apprecējās ar bijušo mūķeni. Reformācija laulībai radikāli atņēma tās sakramentālo raksturu. M. Luters laulību nosauca par „laicīgu lietu”. Viņš rakstīja: „Šīs lietas jāatstāj laicīgai varai. Neviens taču nevar noliegt, ka laulība ir ārēja lieta, laicīga, tā kā kleitas un barība, māja, saimniecība, kas pakļauta laicīgai varai.”
Uz šo krīzi Tridentas koncils atbildēja 4 veidos. Pirmkārt, par ticības dogmu atzina mācību par laulību kā sakramentu un to, ka kristīgā laulība ir nešķirama, tiešā veidā nākamās saites nosaucot par laulības pārkāpšanu. Šī mācība Baznīcas tradīcijā tika nodota no sākuma. Otrkārt, tika pasvītrots laulības publiskais raksturs, tādējādi novēršot tā saucamās slepenās laulības (gadījās, ka kāds, kurš noslēdza šādu privāto laulību, šķīrās un publiski noslēdza citu; koncils aizliedza šādas prakses). Treškārt, kā dogma tika definēta mācība par to, ka Baznīca ir tiesīga lemt attiecībā uz konkrētiem smagiem vai šaubīgiem gadījumiem. Baznīcas tiesas varēja lemt par Laulības sakramenta derīgumu, balstoties Baznīcas likumos, kas nosaka attiecīgas normas. Ceturtkārt, koncils skaidri mācīja, ka attaisnošanas žēlastību (svētdarošo žēlastību) zaudē „visi, kas izdara nāvīgu grēku”, pat ja viņi nezaudē ticību. Ceļš, kas ved uz kopību ar Dievu (attaisnošanas žēlastību) ir gandarīšana, tā ir atteikšanās no grēka un sakramentāla grēksūdze. Secinājums: nav iespējams dot atļauju saņemt Komūniju personām, kuras dzīvo jaunās (nesakramentālās) saitēs, vienlaikus nenoliedzot Tridentas koncila doktrināro mācību, jo tad Tridentā noteiktā laulības definīcija, doktrīna par attaisnošanu un mācība par Euharistiju būtu jāmaina. Jāatceras, ka šī mācība, kuru pasludināja vispārējais koncils un apstiprināja pāvests, ir viens no svinīgākajiem Baznīcas Maģistērija pasniegšanas veidiem. Šo mācību atkārto arī mūsdienās (Vatikāna II koncils, Katoliskās Baznīcas katehisms, Baznīcas kanoniskās tiesības).
5. Anglikāņu gadījums jeb slidkalniņš Pēdējā gadsimta laikā Anglikāņu kopiena gājusi bīstamo ceļu, kas saistīts ar pastorālas darbības pielāgošanu liberāliem uzskatiem par sabiedrību un seksualitāti, kas izplatīti Eiropā un Ziemeļamerikā. Anglikāņi atļāva šķiršanos, akceptēja pretapaugļošanās līdzekļus, pieņēma, ka personas, kas dzīvo homoseksuālās saitēs, var saņemt Komūniju, bet (dažviet) šādas personas kalpo par priesteriem, visbeidzot sāka svētīt viendzimuma laulības. Dažas no šīm pārmaiņām tika attaisnotas sakarā ar to, ka tie ir ļoti reti gadījumi. Šobrīd tā ir vispārpieņemta prakse. Šī liberālā pieeja ir novedusi līdz atklātai shizmai anglikāņu vidū. Praktizējošo anglikāņu skaits gan Anglijā, gan Ziemeļamerikā ir ievērojami samazinājies. Kaut gan tam ir vairāki iemesli, tomēr grūti argumentēt, ka šie kompromisi ar mūsdienu sekularizēto kultūru būtu palīdzējuši noturēt cilvēkus anglikāņu Baznīcā (arī citās protestantu kopienās). Katoliskās Baznīcas Maģistērijs nav devies pa šo ceļu. Jau 1930. gadā pāvests Pijs XI paredzēja nopietnus draudus, kas saistīti ar pretapaugļošanās līdzekļiem, šķiršanos un abortiem. Savas raizes par to izteikuši: Pijs XII, Jānis XXII, Pāvils VI un Vatikāna II koncils. Sv. Jānis Pāvils II daudzkārt atgādināja Baznīcas mācību par šķiršanos, pretapaugļošanās līdzekļiem, homoseksuālismu un abortiem. Nemainot pamatprincipus, viņš piedāvāja jaunu, padziļinātu skatījumu uz cilvēcisku mīlestību un seksualitāti. Katoliskās Baznīcas katehisms seksualitāti apskata šķīstības tikuma gaismā. Ticības mācības kongregācija 2003. gadā pasludināja par neakceptējamu homoseksuālu saišu legalizēšanu, jo tā ir pretrunā dabiskajam likumam, kas pieejams cilvēka prātam. Katoliskā Baznīca konsekventi sniedz liecību pilnai patiesībai par cilvēka seksualitāti un dzimumu savstarpējo papildināšanu. Baznīca uzsver, ka cilvēka seksualitātes labums ir cieši saistīts ar dzīvības tālāknodošanu un vīrieša un sievietes uzticīgu mīlestību. Tās ir patiesības, kas attiecas uz cilvēka pestīšanu, tāpēc pasaulei tās ir jādzird pat tad, ja Baznīca kļūst arvien vientuļāka to sludināšanā. Tiek apspriesta atļauja saņemt Komūniju tikai tiem šķirtajiem, kuri dibinājuši jaunas saites (ievērojot noteiktos priekšlikumus). Tomēr, piekrītot šai vienīgajai pastorālajai izmaiņai, Baznīcai vienlaikus būtu jāpiekrīt tam, ka seksuāla aktivitāte ārpus laulības ir savienojama ar vienotību ar Kristu un kristīgo dzīvi. Ja ieviesīsim šādu mazo lietu, tad grūti būs atteikt Komūniju cilvēkiem, kas dzīvo konkubinātā (no lat. concubo – ”klātgulēšana”, vīrieša un sievietes kopdzīve, nestājoties ne civilā, ne sakramentālā laulībā) vai tiem, kas dzīvo homoseksuālās saitēs. Uzmanīgi sekojot iepriekšējās sinodes notikumiem, bija pamanāms, ka tiem, kas grib dot atļauju saņemt Komūniju šķirtajiem, jau ir padomā nākamie liberālie piedāvājumi. Komūnija šķirtiem, kas dzīvo jaunās saitēs, ir ieiešana slidkalniņā, un anglikāņu piemērs ir tam pierādījums. 6. Ja ir iespējama garīgā Komūnija, tad... Šķiet, ka garīgā Komūnija ir arguments tam, lai šķirtajiem atļautu jaunajā laulībā saņemt Komūniju. Šajā gadījumā ir sekojoša loģika: (1) pāvests Benedikts XVI ir teicis, ka ticīgajiem šādā situācijā vajadzētu pieņemt garīgo Komūniju; (2) ja kāds ir garīgās Komūnijas cienīgs, tad ir arī sakramentālās cienīgs; (3) tātad šiem cilvēkiem vajadzētu atļaut pieņemt Komūniju. Problēma slēpjas tajā, ka jēdziens ”garīgā Komūnija” nav viennozīmīgs. Pirmkārt, tie var būt sakramentālās Komūnijas augļi, kas saistīti ar pilnīgu garīgu vienotību (komūniju) ar Kristu ticībā un mīlestībā. Otrkārt, var pastāvēt garīgā Komūnija bez sakramentālās, piemēram: kāds ikdienā piedalās Sv. Misē, bet kādu dienu to nevar izdarīt, tad šis cilvēks caur dzīvās ticības aktu atjauno Komūniju ar Kristu. Treškārt, tās ir ilgas pēc Komūnijas, ko piedzīvo cilvēks, kas apzinās savu nāvīgo grēku vai dzīvo situācijā, kas objektīvi ir pretrunā ar morālo likumu – šāds cilvēks nav pilnīgā vienotībā ar Kristu ticībā un mīlestībā. Trešā nozīme skaidri atšķiras no pārējām. Šajā gadījumā vajadzētu runāt par ”ilgu komūniju”, jo te ir runa par cilvēku, kas ilgojas pēc Komūnijas, bet vēl nav atteicies no šķēršļa, kas šķir no pilnīgas vienotības ar Kristu. Tādam cilvēkam vajadzētu sevī uzturēt šīs labās ilgas, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, varbūt viņš beidzot spēs novērsties no grēka, sasniedzot pilnīgu vienotību ar Kristu un Baznīcu. Pāvests Benedikts XVI aicināja šķirtos, kas stājušies jaunās laulībās, ilgoties pēc Euharistijas tik stipri, lai tas izraisītu viņu dzīves pielāgošanu Kristus mācībai par laulību, nevis tās noliegšanu. Vēstījumā ”Sacramentum caritatis” (2007.g.) Benedikts XVI uzsver: „Šķirtie, kas stājās jaunās saitēs, joprojām – neskatoties uz viņu stāvokli – pieder pie Baznīcas, kura ar īpašām rūpēm ir klāt viņu ilgās praktizēt – cik vien tas ir iespējams – kristīgo dzīves veidu caur piedalīšanos Sv. Misē, kaut gan bez Komūnijas pieņemšanas, caur Dieva vārda klausīšanos, adorāciju, lūgšanu, līdzdalību dažādu kopienu dzīvē, vaļsirdīgu sarunu ar priesteri vai garīgo tēvu, sevis nodošanu aktīvai tuvākmīlestībai, gandarīšanas darbiem un iesaistīšanos bērnu audzināšanā.” Visi pāvesta minētie piedalīšanās veidi Baznīcas dzīvē ir ceļi, kas stiprina nepilnīgu, tomēr reālu ”garīgo Komūniju” ar Kristu. Priekšlaicīga sakramentāla Komūnija būtu šķērslis ceļā uz patiesu un pilnīgu vienotību ar Pestītāju. 7. Piedošana nav iespējama bez nožēlas un apņemšanās laboties Kardināls V. Kaspers pieļauj, ka šķirtie, kas dzīvo jaunās attiecībās, drīkst saņemt Grēksūdzes sakramentu un pieņemt Komūniju, ja vien izpilda dažus noteikumus. Kādus? Ja viņi patiesi nožēlo savas laulības izjaukšanu, kaut pie tās vairs nevar atgriezties; ja jaunajās attiecībās viņi cenšas dzīvot saskaņā ar ticību, kā arī bērnus audzina ticībā. Te nav pieminēts noteikums, ka viņu kopdzīvei ir jābūt kā brālim ar māsu. Tātad ir pieņēmums, ka šie cilvēki jaunās attiecībās dzīvos kā laulātie. Kā tad uz šo pieņēmumu attiecas Kristus vārdi: „Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību.” (Mk 10,11-12)? Laulāto attiecības ārpus likumīgas laulības ir laulības pārkāpšana – nāvīgais grēks. Saskaņā ar kardināla V. Kaspera piedāvājumiem šādi cilvēki grēksūdzes laikā varētu saņemt grēku piedošanu bez nožēlas un apņemšanās laboties attiecībā uz šo grēku. Tas ir pilnīgā pretrunā ar katolisko mācību, kuru Baznīca ir definējusi Tridentas koncilā. 7. kanons par Gandarīšanas sakramentu saka: „Pēc Dieva likuma spēka, lai saņemtu grēku piedošanu Gandarīšanas sakramentā, ir nepieciešams atzīties visos un katrā atsevišķā nāvīgā grēkā, ko penitents atcerējies pēc nopietnām un centīgām pārdomām.” Šī mācība balstās Svētajos Rakstos. Sv. Jānis raksta: „Ja mēs sakām, ka mums sadraudzība ar Viņu, bet staigājam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību.” (1Jņ 1,6) Sv. Jānis Pāvils II uzsver: „Bez patiesas atgriešanās, kas sevī ietver iekšējo nožēlu, un bez patiesas un stipras apņemšanās laboties grēki tiek ”aizturēti”, kā saka Jēzus un ar Viņu Vecās un Jaunās derības Tradīcija.” Tātad katoliskā doktrīna izslēdz iespēju saņemt sakramentālu grēku piedošanu bez grēku nožēlas par visiem nāvīgajiem grēkiem un bez stipras apņemšanās laboties. Stāstīt šķirtajiem, kas dzīvo jaunās attiecībās, ka ir citādāk, nozīmē viņus maldināt vai atmest Baznīcas mācību par Grēksūdzes sakramentu. Laikraksts "Nāc"
Foto: Richard Villalon |
