Viesojoties Meksikā, 14. februārī Francisks vadīja Euharistijas svinības Mehiko piepilsētā Ekatepekā. Viņš atgādināja, ka gavēnis ir iekšējās atgriešanās laiks. Debesu Tēvs gaida, lai varētu mūs atbrīvot no noguruma, apātijas un neuzticēšanās drēbēm, un ietērpt bērnu cieņas spožumā, proti, maiguma un mīlestības austajās drānās. Līdz ar Kristību mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem. Mēs esam Tēva mīļotie bērni un svinam to katrā Euharistijā. Runājot par Lielo gavēni kā atgriešanās laiku, Francisks atgādināja, ka katru dienu mums uzglūn ļaunais gars, kurš grib, lai mēs būtu sašķelti un sadalīti. Tāpēc tas ir laiks, kad mēs varam sakārtot savu dvēseli, iemācīties saskatīt sevī un citos Dieva bērnu cieņu, un atvērt savas acis daudzo netaisnību priekšā. Tas ir laiks, lai atmaskotu trīs lielos kārdinājumus, ko piedzīvoja Jēzus un ar kuriem ik dienas saskaramies arī mēs. Velns mēģina mūs attālināt no patiesības un samaitāt. Taču mums jāpatur prātā, ka esam izvēlējušies nevis velnu, bet Jēzu. Pirmais ir bagātību kārdinājums – skaidroja Svētais tēvs. Laicīgie labumi ir doti visiem cilvēkiem, bet nereti es gribu tos iegūt un izmantot tikai savā labā. Cik ir tādu, kuri pelna sev maizi ar citu cilvēku sviedriem vai pat uz citu dzīvības rēķina. Ja kāda ģimene vai sabiedrība ir samaitāta, tad tā bauda šo maizi, kas tiek iegūta caur citu ļaužu sāpēm un ciešanām. Otrais ir tukšas slavas kārdinājums. Daudzi tik ļoti dzenas kaut vai pēc piecu minūšu ilgas slavas, ka ne acu galā nevar ieredzēt, ja kāds patiesi nopelna lauru vainagu. Trešais ir augstprātības kārdinājums, kad cilvēks uzskata sevi pārāku pār visiem citiem. Augstprātīgais domā, ka viņam nav nekā kopīga „ar parastajiem mirstīgajiem” un ik dienas lūdzas: „Paldies, Kungs, par to, ka neesmu tāds kā viņi”. Francisks piebilda, ka ļaunais ar šiem trīs kārdinājumiem mēģina mūs degradēt, iznīcināt un atņemt mums prieku un evaņģēlisko svaigumu. Tas ir mēģinājums ieslēgt mūs iznīcības un grēka apburtajā lokā. Šajā kontekstā Svētais tēvs mudināja klātesošos uz dažām pārdomām. „Mums nāks par labu sev pajautāt: Cik lielā mērā apzināmies sevī šos kārdinājumus? Cik tālu esam pieraduši domāt, ka mūsu dzīves spēka avots būtu meklējams bagātībās, tukša goda meklēšanā un augstprātībā? Cik lielā mērā mēs ticam, ka prieka un cerības iemesls ir rūpes par otru cilvēku, par to, lai viņam būtu maize, par viņa labo slavu un par viņa personas cieņu?” Homīlijas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka mēs esam izvēlējušies Jēzu, nevis sātanu. Kad sātans kārdināja Jēzu, tad Jēzus viņam neatbildēja ne ar vienu savu vārdu. Jēzus atbildēja ar Dieva vārdu. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka ar ļauno garu nedrīkst uzturēt dialogu. Ar velnu nedrīkst ielaisties nekādās sarunās! Ja ielaidīsimies ar viņu sarunās, tad velns vienmēr uzvarēs. Ļauno garu mēs varam sakaut tikai ar Dieva Vārda spēku! Tāpēc, pat ja tas nav viegli, vienmēr esam aicināti sekot Jēzum. Mēs labi zinām, kas ir naudas, slavas un varas kārdinājumi. Līdz ar to, Baznīca dāvā mums šo Lielā gavēņa laiku, aicinot atgriezties un dzīvot ar pārliecību, ka Dievs grib dziedināt mūsu sirdi, jo Viņš ir Žēlsirdība. „Tu esi mans Dievs, uz Tevi es paļaujos”, lasām psalmā (Ps 91 / 90,2). RADIOVATICANA.VA | 
