Mūsdienās daudz tiek runāts par žēlsirdību, kas būtu nepieciešama daudzām ģimenēm un laulātajiem, kurus nospiež nepanesamas, smagas problēmas un konflikti. Vispirms vajadzētu runāt par to žēlsirdību, ko paši laulātie krīžu laikā, kad ģimene sāk šūpoties, varētu pazemīgi praktizēt. Reizēm, lai ģimeni glābtu, pietiktu ar to, ka viens no mājiniekiem pacietīgi, ar mīlestību un cerību praktizētu žēlsirdību. Tādas bija Elizabetes Kanori (vīra uzvārdā – Mora) dzīves gaitas, kuru 1994. starptautiskajā Ģimenes gadā, kopā ar Džannu Beretu Mollu beatificēja Jānis Pāvils II, abas nosaucot par ”varonīgās mīlestības sievietēm”. Elizabete (Elisabetta Canori Moro) bija romiešu dižkungu dzimtas pārstāve, un viņas laulība ar jauno, turīgo advokātu Kristapu Moru sākotnēji šķita kā skaistas pasakas piepildījums. Kristaps runāja par savas sievas satriecošo skaistumu, zvērot nekad nemeklēt citu sievieti, jo viņa viņu izvēlējās. Jauno vīru kaitināja doma, ka viņa sievas spožumu kaut kas varētu aizēnot. Elizabetei nebija tiesību mocīties vai darīt tos darbus, kas viņai kaitētu. Viņš pat neļāva nodarboties ar šūšanu vai izšūšanu, lai viņas pirksti nekļūtu cieti. Greizsirdība Kristapu bija pārņēmusi tik tālu, ka viņš liedza Elizabetei kontaktēties ar savu ģimeni. Pēc pāris mēnešiem greizsirdībai pievienojās ledaini auksta attieksme, arvien biežāk vīrs kļuva nevērīgs un distancētāks. Viņš sāka izvairīties no mājām, naktis pavadīja ārpus tām, klīda runas, ka viņš satikās ar kādu zemākas šķiras sievieti, kura pilnībā viņu izpostīja. Jaunajam advokātam sāka trūkt naudas, vairojās zaudējumi kāršu spēlēs, un viņš palika bez graša. Lai nomaksātu Kristapa parādus, Elizabete pārdeva visas rotaslietas, bet arī ar to nepietika. Nespējot uzturēt māju ierastajā līmenī, jaunā ģimene bija spiesta pārcelties uz kādu dzīvokli blakus turīgajiem Kristapa vecākiem. Vīra pamestai, Elizabetei ar savu darbu mājas rūpēs bija jāuztur sevi un bērnus, viņa kļuva arvien vientuļāka. Papildus vēl visām minētajām grūtībām Elizabete piedzīvoja nepanesamas vēdersāpes, tomēr tieši šeit sākās viņas mistiskais piedzīvojums. Šo stāstu var lasīt kā ļoti vieglu, pat banālu, kā tādu, kas mūs neskar. Sieviete, kuru krāpj vīrs, viņa nespēj pat audzināt bērnus, nopietni slimo, viņai atņemtas jūtas, un tad, balstoties savās ciešanās, viņa sāk būvēt savu garīgo pasauli, kas ir jūtām bagāta, bet neīsta. Tomēr ticīgam cilvēkam ir vienkāršāks un gaismas piepildīts skaidrojums. Zinām, ka kristīga laulība ar visu dāvanu un žēlastību bagāžu ir sakraments, kas nozīmē lielākas un dziļākas realitātes iedarbīgu zīmi. Realitāte, uz kuru attiecas laulība, ir Jēzus mīlestība, Kurš mīl un ir mīlēts, Kurš vieno laulātos. Tomēr, kad viens no laulātajiem pieviļ, tad kāpēc noliegt, ka Viņš var parādīt ”svēto laulību”. Tieši tā notika ar Elizabeti. Sakramentāli, kā zīmi viņa pieņēma savu vīru, kurš viņu vēlāk atgrūda un krāpa. Tad īstais Vīrs, Vienīgais, nolēma ieņemt šo vietu, kas pienākas Viņam. Viņš to izdarīja ”sajūtami”, tas nozīmē – brīnumainā veidā atklāja savu klātbūtni. Tomēr būsim uzmanīgi. Mistiskie pārdzīvojumi, ko izdzīvo svētie, ir neatkārtojami un vienreizēji, bet, kā māca Katoliskās Baznīcas katehisms, ”īpašas žēlastības un ārkārtējas zīmes, kas liecina par šo mistisko dzīvi, tiek dāvātas tikai nedaudziem un tādēļ, lai atklātu žēlastības veltes, kas tiek sniegtas visiem” (KBK 2014), tātad, arī parastā žēlastība tiek dota katrā sakramentālā laulībā. Jo katram laulātam kristietim agri vai vēlu, daļēji ciešanās, daļēji priekā, jāsaprot šī distance, kas mīlestības jomā atšķir radību no Radītāja. Elizabetes mistiskā dzīve bija lūgšanu, redzējumu un mīlestības ceļojumu pilna. Caurām dienām viņa dzīvoja pilnīgā vienotībā ar Kungu, no brīža, kad no rīta devās uz Svēto Misi un katru dienu pieņēma Komūniju. Atlikušo dienas daļu viņa rūpējās par meitām, pildīja mājas darbus un lūdzās. Kristaps vispār gandrīz nerādījās, atgriezās vēlu naktī, bet Elizabete vienmēr bija mājās, nomodā un viņu gaidīja. Viņa nolēma nekad nestrīdēties, veltīt vīram tikai labus vārdus un reizēm kādu aicinājumu, lai viņš mainītu savu dzīvi. Brīvajā laikā, kāds viņai bija atlicis, viņa pildīja tradicionālus žēlsirdības darbus. Ar vīramātes, vienīgās, kas viņu saprata un atbalstīja, piekrišanu viņa vāca produktus trūcīgajiem un nodeva tos publiskajā ēdnīcā, devās uz slimnīcu apmeklēt slimos, neizvairoties no visatbaidošākajām vietām. Kristapa māsas, kas gribēja pārņemt mantojumu, viņu apsūdzēja par amorālu uzvedību, un viņam draudēja cietums, tomēr viņam izdevās no tā izvairīties, dodot zvērestu, ka novērsīsies no ļaunā ceļā. Pie ģimenes viņš atgriezās tik lielās dusmās, ka pat mēģināja savu sievu nogalināt. Vēlāk viņš stāstīs, ka tajā un citās reizēs viņš izjuta kādu spēku, kas apturēja viņa roku. Visi deva Elizabetei padomus, lai viņa pamet māju un paslēpjas kādā vietā, bet viņa negribēja. Ģimene nevarēja saprast, kā tas ir iespējams, ka viņa pati paliek mājās ar vīru, kurš draud, ka viņu nogalinās. Elizabete par šo lietu jautāja Jēzum un saņēma atbildi: ”Nepamet šīs trīs dvēseles un saņemsi garīgo labumu.” Viņa mierināja ģimeni, stāstot, ka viņa aizmieg lūgšanā kā maza meitene: ”Mans gars maigi gulēja Kunga rokās, bet mani apņēma gaismas stars un nodrošināja mieru manam miegam.” Neparastākais šajā stāstā ir nevis gaismas stars, kas viņu sargāja, bet divu dvēseļu laulāto saišu stiprums. Viena dvēsele ir iegremdēta pārkāpumu draudīgajā tumsā, bet otra – draudzības ar Kristu sargājošajā gaismā. Tie nav divi pretrunīgi stāsti. Tā ir noslēpumaina vienotība. Tādā veidā Elizabetes dzīve noritēja relatīvā mierā starp darbu, lūgšanu un rūpēm par meitām. Šī dzīve bija pārpildīta ar žēlastības brīžiem, kad Jēzus simboliskās vīzijās skaidroja viņai visskaistākās ticības patiesības. Meitas auga, arvien grūtāk bija viņas uzturēt, bet viņu uzvedība radīja problēmas. Jēzus teica Elizabetei: ”Nebaidies, no šīs dienas Es pats atnākšu, būšu ģimenes Tēvs un mājas Kungs. No šī laika tev būs viss nepieciešamais, un pat paliks pāri.” Šādi, neparastas apstākļu sakritības dēļ, māja, kas nevarēja kļūt par ”mājas Baznīcu”, jo vīra – brunču mednieka un mūžīgā zaudētāja – nebija klāt, kļuva par īsto Baznīcu, pateicoties debesu Līgavaiņa intervencei, Kurš nolēma personīgi aizvietot nekārtīgo vīru. Notika neskaitāmi brīnumi. Elizabete iestājās trinitāru (trešajā) ordenī, kas bija dibināts vergu izpirkšanai, un šajā garīgumā smēla arvien lielāku mīlestību uz vistrūcīgākajiem un vispamestākajiem. Par viņas vēlmi kļuva visu cilvēku pestīšana, tāpēc Elizabete arvien spēcīgāk lūdzās par sava vīra pestīšanu, kas turpināja dzīvot ar mīļāko. Kādu dienu, viņas sarūgtinātās meitas novēlēja Dieva sodu sievietei, kura bija viņām atņēmusi tēvu. Tad Elizabete rīkojās ”ar spēku un enerģiju”, paskaidrojot meitām, ka viņa ”joprojām lūdzas un saka Kungam, ka grib, lai šī sieviete, kas aptina ap pirkstu viņas vīru un izdarīja tik daudz ļauna, būtu viņai blakus paradīzē.” Bet vīram viņa sūtīja dīvainu vēlējumu: ”Tev arī pienāks Kristus Dzimšanas nakts”, it kā šī nelaimīgā cilvēka vienīgā vaina būtu tā, ka viņš neļāvās sevi pārņemt Iemiesošanās saldumam. Gandrīz gadu iepriekš Elizabete paredzēja precīzu savas nāves datumu. Redzējumā Dievs viņai deva iespēju izdzīvot šo notikumu mirkli pa mirklim, viņa par to stāstīja: ”Man liekas, ka es mirstu Jēzus un Marijas rokās paradīzes priekos.” Kad pienāca nāves diena, viņa meitām teica: ”Es jūs atstāju un eju pie jūsu Tēva, Jēzus Nazarieša”. Pēc tam viņām uzdeva vienmēr godāt tēvu un viņam palīdzēt. Viņa nomira paredzētajā naktī, ap diviem, tikko sasniegusi piecdesmit gadu vecumu. Kad Kristaps atnāca mājās ap četriem no rīta, viņš nespēja noticēt, ka Elizabete ir mirusi. Viņš stāvēja apstulbis, atbalstījās pret sienu un elsoja. Kopš šīs nakts viņš vairs nebija tas pats cilvēks. Viņš nevienam neko nestāstīja, bet īsi pirms Elizabetes nāves uz viņa rokām nomira arī viņa mīļākā. Viņš piedzīvoja pārveidošanos un beidzot sāka interesēties par to, ko līdz šim nicināja. Viņam nebija svarīga elegance un apģērbs, stundām ilgi viņš pavadīja baznīcā, raudot un grozot rokās savu veco platmali. Var teikt, ka viņš lūdzās it kā ar platmali uz sejas, jo tās dibenā bija paslēpts Elizabetes portrets, kurā viņš visu laiku skatījās un raudāja. Viņš mēdza runāt, ka padarījis Elizabeti par svētu, viņu spīdzinot. Deviņus gadus pēc Elizabetes nāves Romā izskanēja negaidīta ziņa. Lūk, franciskāņu ordenī savu pirmo Svēto Misi svinēja kāds tēvs Antonijs, kurš pēc nepieciešamo studiju pabeigšanas izņēmuma kārtā tika ordinēts sešdesmit viena gada vecumā. Antonijs bija viņa ordenī pieņemtais vārds, bet laicīgajā dzīvē viņš bija pazīstams kā advokāts Kristaps Mors. Saskaņā ar Elizabetes apsolījumu beidzot arī viņam bija sava Kristus Dzimšanas nakts. Viņš mira svētuma slavā pēc vienpadsmit sirdsapziņas pārmetumu, lūgšanu un gandarīšanas gadiem. Kāda ir šī stāsta mācība? Žēlsirdība, kas vajadzīga ģimenei, ir saistīta ar izpratni par to, ka kristīgā laulība ir sakraments. Mīlestība, kādu spēj savstarpēji viens otram dāvāt laulātie, ir sakramenta (svētās zīmes) skaistā daļa; mīlestībai, kuru viens no laulātajiem atsaka vai nespēj dot (un ciešanām, kas no tā izriet), jākļūst par sakramenta (svētās zīmes) jaunavīgo daļu, kas virza tieši uz Kristu un piesauc Viņa klātbūtni. Ja kaut viens no laulātajiem to apzinās, tad dzīve piepildās ar žēlsirdību un var piepildīties ar brīnumiem. Laikraksts "Nāc"
Foto: Catholic.org |
