Tēv Valner, kad mēs pirms neilga laika rakstījām par priesterības kandidātu skaita samazināšanos Vācijā, jūs, komentējot Facebook, rakstījāt par „vidi, kas izkalst”. Kā jūs to domājāt? Valners: Mūsu augstskolā esam konstatējuši, ka lielākā daļa mūsu jauno teoloģijas studentu vēl nav „iesakņojušies”. Inkulturācija kristīgā, katoliskā dzīvē ir niecīga. Jo katoliskas vides vienkārši ir izzudušas. Trūkst ģimeņu, kurās jau no mazotnes māca lūgties. Arī draudzes, kurās prāvestu izjūt kā centru mazam, sabiedriskam kosmosam ar jēgpilnu darbību, gandrīz vairs nepastāv. Es nedomāju, ka vairs nav aicinājumu, bet gan – ka mums būtu jārada jauna vide, kur var augt aicinājumi. Un jūsu augstskola ir tāda vieta? Valners: Par to esmu pārliecināts. Pie mums teoloģijas studentu skaits pēdējos gados ir pieaudzis no 60 līdz 300. 170 no tiem ir priesterības kandidāti. Tas tādēļ, ka tiek piedāvāta visaptveroša „pakete” jaunajiem cilvēkiem, kam ir sajūta, ka Kristus viņus ir atradis, bet kas vēl nezina, kā Viņam sekot. Daudzi atnāk pie mums, jo tos ir iedvesmojuši pārdzīvojumi un ticības pieredze, piemēram, tiekoties ar pāvestu Pasaules jauniešu dienās, vai harizmātiskajos pasākumos. Ne mazums pie mums nāk no brīvbaznīcām. Mums ir raibs ļaužu spektrs, sākot ar nākušiem no labām katoliskām ģimenēm, līdz tādiem, kuri cauri sātanismam ir atraduši ticību Kristum. Kādēļ šie jaunie cilvēki nāk tieši pie jums? Kā izskatās šī „pakete”, kādas citur nav? Valners: Mums ir kaut kas diezgan vienreizējs. Tas ir vecs klosteris ar vairāk nekā 90 mūkiem Vīnervaldes vidū un tomēr tuvu lielpilsētai Vīnei. Mums ir visdažādākās jauniešu un lūgšanu grupas, apustuliskas, kā arī harizmātiskas. Tādējādi mēs pārklājam gandrīz visu katolisko spektru. Salīdziniet ar citām augstskolām: tur studenti noklausās savas lekcijas un pēc tam dodas atkal ārā sekulārajā pasaulē, kurā Dievs nav sastopams un Kristum nav nozīmes. Un kurā tava ģimene tevi parasti atrunā no kļūšanas par priesteri. Turpretī šeit tiek attīstīta vide, kurā var mācīties ticību un praktizēt sakramentus. Vide, kurā atrod domubiedrus, kas vēlas kaut ko darīt Baznīcai un kuri ir sava aicinājuma meklējumos. Tam varētu iebilst, ka arī priesterības kandidāti citās augstskolās apgrozās katoliskā vidē, gan ar studiju domubiedriem, gan priesteru semināros un savās draudzēs... Valners: Es nerunāju tieši par teoloģijas studentiem, kas jau ir priesterības kandidāti. Šajos semināros noteikti tiek veikts labs darbs, arī ja tikmēr viņu skaits tur samazinās. Es atsaucos uz gandrīz 140 studentiem pie mums, kuri vēl nepieder pie kandidātiem. Viņi ir šeit, jo ir meklējumos un ir nepieciešama atbilstoša vide, lai katoliski „iesakņotos”. No kuriem daudzi savu aicinājumu atklāj tikai studiju laikā un beigās kļūst par priesteriem. Un citi iet laulības un ģimenes virzienā, kas arī ir pavisam okay. Vispirms gan jaunajiem cilvēkiem ir jāizšķiras par teoloģijas studijām. No kurienes vispār uz šejieni nāk studenti, ja nav vairs atbilstošas vides? Valners: Daļēji viņi vēl nāk no klasiskās katoliskās vides. Vietām draudzes vēl var dzīvot formējošu dzīvi, kur funkcionē darbs ar jauniešiem un kurā ir labs prāvests vai kapelāns, kuru jaunieši var ņemt par paraugu. Tomēr sekularizācijas ietekmē draudzes samazinās. Turklāt esam ievērojuši, ka pieaug to studentu skaits, ko ir iedvesmojuši lielie reliģiozie pasākumi. Un viņi – kas nav nākuši no klasiskajām katoliskajām ģimenēm – blakus teoloģijas studijām vēlas iedziļināties katolicismā. Vai jūs nesaskatāt bīstamību tajā, ka jūsu jaunā paaudze lielākoties nāk no harizmātiskajām grupām? Tikko taču Vatikāns pieprasīja šīm kopienām paklausību... Valners: Nē, es neredzu tur problēmu. Antagonisms pastāv jau kopš 4. gadsimta, kad radās ordeņi. No vienas puses, „Pētera Baznīca” – pāvests un bīskapi. Viņi pārstāv vadības un kārtības principu. No otras puses, paulīniskais elements gādāja un gādā par pārsteigumiem un atvēršanos. Agrāk tie bija ordeņi, šobrīd tās ir „movimenti” (no itāliešu val. ‘kustības’. – tulk.) vai notikumu pieredze. Tas nenozīmē, ka es vairs neceru uz draudzēm. Bet, kamēr tur trūks dinamiska auglīguma, jāakceptē, ka mīļais Dievs dara Savas lietas ārpus diecēžu strukturālajām reformām un pastorālajām koncepcijām. Iepriekš jūs sacījāt, ka teoloģijas studenti daudzās augstskolās tikai noklausās lekcijas un tad atkal pazūd sekulārajā pasaulē. Vai pie jums nepastāv pretēja bīstamība justies izstumtiem un apdraudētiem? Atgriešanās sekulārajā pasaulē jūsu studentiem varētu nozīmēt kultūršoku. Valners: To es lielākoties dzirdu no cilvēkiem, kas ir uz mums greizsirdīgi. Tam es varu iebilst. Nepieciešams tikai palūkoties uz mūsu studentiem – viņi nāk no šīs pasaules, daudzi jau ir studējuši citur un ir no sekulāras vides. Tie nav pasaules bēgļi. Viņi nenāk, lai iekapsulētos, bet gan lai augtu šajā ticības un teoloģisko zinību gaisotnē. Tā ir bibliska tradīcija, ka brīdī, kad esi saticis Dievu, tev ir tiesības nonākt „oāzes” situācijā. Pāvils klusēja trīs gadus, pirms sāka savu apustulātu. Gandrīz visi svētie ir darījuši līdzīgi. „Oāze” nenozīmē geto. Jaunajiem cilvēkiem vienkārši nepieciešams mierīgi iesakņoties, lai 21. gadsimta pasaulē varētu pastāvēt kā ticīgi kristieši. Tomēr par jūsu klosteri teic, ka tas ir drīzāk konservatīvs un piesardzīgs... Valners: Tas ir vājprāts. Konservatīvs un progresīvs – tie ir 60. gadu jēdzieni. Mūsu sabiedrība ir postmoderna, postkristīga un varbūt drīz būs postsekulāra. Ko gan tur vispār varētu nozīmēt progresīvs vai konservatīvs? Jaunieši, kas masveidā nāk pie mums, domā, ka mēs esam cool, jo mēs dziedam gregoriskos korāļus. Ar to mēs esam iekļuvuši topā. Bet 1968. gada paaudze joprojām domā kategorijās – progresīvs un konservatīvs, neaptverot, ka jaunajiem cilvēkiem šādas kategorijas vairs neder. Tie ir novecojuši omīšu un opīšu jēdzieni, kas mūs iecementē nosodījumā un attiecīgi bloķē. Es pieprasu, lai mēs vienkārši skatītos, kur šodien Baznīcā briest augļi, un to tad arī bez nosacījumiem akceptētu kā Svētā Gara mājienu. Es biju domājis ne tik daudz gregoriskos korāļus, kā drīzāk Baznīcas mācības saturu, pret kuru šodien daudzi jauni cilvēki ir noraidoši. Vai tādi ir arī jūsu studenti, vai tomēr viņi ilgojas pēc skaidriem priekšrakstiem? Valners: Jaunieši, kas nāk pie mums, nav citādāki nekā visi pārējie. Bet viņi saņem piedāvājumu, kas skan: „Tikai tādēļ, ka visi tā dzīvo, tas nenozīmē to labāko ceļu. Ar Dieva žēlastību tu vari izvēlēties arī citu dzīvesveidu, kas atbilst Dieva baušļiem.” Es neturu ļaunu prātu ne uz vienu no jaunajiem ļaudīm, ja viņš ir grēcinieks. Tādi taču esam mēs visi. Tas vienmēr ir bijis katolisks princips – mīlēt grēcinieku, bet arī nosaukt grēku vārdā. Katru mēnesi uz mūsu jauniešu vigīlijām atnāk 300 jauniešu. Un tie patiesi ir jaunieši no 15 gadu vecuma, nevis kopā sadzīti iesvētāmie. Tie ir šī laika jaunie cilvēki ar visām parastajām morālajām nosliecēm – bet viņi augstu vērtē grēksūdzes piedāvājumu un daudzreiz piedzīvo to kā atbrīvošanu. Ir tātad palicis vienīgi Svētais Krusts. Kādi būtu jūsu priekšlikumi, lai atrisinātu šo situāciju? Valners: Mūsu augstskola patiešām nevar glābt Baznīcu visā vāciski runājošajā vidē. Ne jau tādēļ es tik daudz stāstu par mums, ka mēs lepotos ar sevi. Mēs taču paši patiesībā nezinām, kāpēc pie mums viss tik labi notiek. Varbūt Dievs mūs izmanto mazliet kā antidepresantu. Un varbūt mūsu pieredze kādu uzrunā. Atstāsim, lūdzu, nosodījumu un iedalīšanu kategorijās. Paskatīsimies, kur Baznīca dzīvo. Un atklāti pajautāsim, kādēļ tas ir tā. Mums jāattīsta vietas un vides, kur ticība varētu augt arī zināma kūtruma un vēsuma apstākļos. Tām nav jābūt vienmēr sastingušām vietām. Pie mums nobriedusi monastiskā dzīve ir izaugusi par ļoti atvērtu katoliskuma vidi, kuras centrā stāv augstskola, kas izglīto priesterus. Mums ir jābūt atvērtiem dinamismam – un turklāt, vēlams, jāpaliek katoļiem. (smejas) Tulk.: S.Veita
Foto: stift-heiligenkreuz.org 
| 
