Tāpat pāvests vēlējās, lai šajā laikā ticīgie pārdomātu žēlsirdības darbus miesai un dvēselei. Varam pajautāt sev: vai un kā izmantojām šo žēlastības laiku? Vai esam dziļāk iepazinuši Dieva žēlsirdības noslēpumu? Dieva žēlsirdību nevar iepazīt citādāk, kā tikai no iekšienes, ļaujot Dieva mīlestībai sevi pievilkt un Dieva žēlastībai mūs apņemt. Dieva žēlsirdību nevar nopirkt. To nevar nopelnīt. To nevar izubagot tikai paveicot kādu ārēju žestu, kā kaut vai iziešanu caur Svētām durvīm. Nekas nenotiek pats no sevis. Nekas nedarbojas automātiski. Nekas mūsos tā patiesi nemainās, ja paliekam tikai pie ārējiem vai svinīgiem žestiem. Ir jāatver sirdis Dievam, Viņa mīlestībai un jāatzīst savs vājums un grēks. Jubilejas gads bija žēlastības laiks un garīgās atjaunotnes laiks. Tas bija arī aicinājums uz atgriešanos. Šim gadam ir jāatstāj paliekoši augļi gandarīšanas sakramenta nozīmes atjaunošanā, kur ikviens var piedzīvot žēlsirdību. Žēlsirdību, kas dziedina, pasargā un paceļ no kritiena. Žēlsirdību, kas grauj visus mūrus un izkliedē visas cilvēku bailes. Žēlsirdību, kas sargā pret panicināšanu un ļaunumu. Kaut arī Jubilejas gads noslēdzas, Svētās durvis simboliski tiks aizvērtas, tad tomēr mums nav aizvērtas Jēzus Sirds durvis, Sirds, kura nemitīgi deg kā mīlestības ugunskurs, siltas un lielas žēlsirdības ugunskurs. Tas nozīmē, ka arī mums jāsāk dzīvot „žēlsirdības dzīvesveids” ikdienas dzīvē un kalpošanā tuvākajiem. Uzticamība Baznīcai tiek pārbaudīta ar žēlsirdības un līdzjūtības pilnu mīlestību, kurai, noslēdzoties Jubilejas gadam, ir jābūt nobriedušākai un upurgatavākai. Kaut arī Žēlsirdības gads noslēdzas, tad tomēr patiesība par Dieva žēlsirdību mūs pavadīs, kā tas ir bijis jau kopš pirmajiem, apzinīgajiem mūsu Baznīcas dzīves mirkļiem, mūsu pirmajiem mirkļiem iekļaušanās Baznīcas dzīvē. Pirmo gadsimtu kristieši tieši pateicoties žēlsirdības darbiem parādīja pasaulei, ka viņi pieder Kristum. Tas ir svarīgi, jo neticīgie Antiohijas iedzīvotāji raugoties uz viņiem pirmie nosauc ticīgos par kristiešiem, jeb Kristus ļaudīm. Redzēja kā viņi dzīvo, kā rīkojās un saskatīja viņos Kristu. Vai šodien raugoties uz mūsu kopienām, cilvēki var saskatīt mūsos Kristu? Žēlsirdības gada noslēgums, Svēto durvju aizvēršana ir aicinājums izdarīt sirdsapziņas izmeklēšanu, cik ļoti šis gads tika izmantots draudzēs, ģimenēs, un katra personīgajā dzīvē. Žēlsirdības gada noslēgums nav beigas, bet gan iesākums jaunam etapam. Žēlsirdības gads noslēdzas, bet nebeidzas liecināšanas laiks. Varam pajautāt sev: vai dzirdot par cilvēkiem, kuri cieš kara, bada vai citu traģēdiju dēļ, kristieši ir spējīgi sajust līdzjūtību? Vai spējam apzināties, ka šie cilvēki nav tikai statistikas skaitļi, bet konkrētas personas ar savu seju, savu identitāti, vārdu un uzvārdu? Viņiem ir ģimenes, kuras tāpat piedzīvo ciešanas. Mūsu reakcija parāda vai vārds mīlestība dzīvo mūsos, jeb varbūt ir tikai abstrakcija. Žēlsirdības jubilejas gada Svētās durvis Liepājas diecēzē 2015. gada 8. decembrī tika atvērtas Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē, Alsungas Sv. Miķeļa baznīcā, Talsu Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcā un Saldus Sv. Pētera un Pāvila baznīcā. Vēl līdz 20. novembrim, Mūsu Kunga Jēzus Kristus – Vispasaules Karaļa svētkiem, ikviens ticīgais var iemantot sev vai mirušajiem tuviniekiem pilnas atlaidas (Dekrēts par atlaidu iemantošanu Žēlsirdības ārkārtējā Jubilejas gadā). | 
