Sabiedrība taču ir buvēta uz tā, “lai mums būtu pašaizliedzīgi cilvēki, kuri kalpotu citiem cilvēkiem, līdzīgi kā vecāki rūpējas par saviem bērniem. Sabiedrība, kas nav solidāra, sabrūk, sadrumstalojas un sairst, un to jau tagad varam novērot”. Sabiedrība ar gaužām niecīgu bērnu skaitu ir “auglīga augsne narcismam”, jo “mums ir salīdzinoši maz bērnu un daudz pieaugušo, kuri ar apbrīnu raugās uz šiem nedaudzajiem bērniem”. Pētījumi rāda, ka bērni, kurus vecāki pārmērīgi un pārvērtēdami mīl, kādā brīdī pārņem savu vecāku novērtējumu un tādejādi kļūst par Narcisiem. Kā paskaidroja psihiatrs, dabisks pretmets narcismam ir pazemība, kas dod iespēju “sevi novērtēt saskaņā ar patiesību”. “Kad cilvēki iemācās sevi novērtēt atbilstoši patiesībai, tad viņu dzīve izdodas, jo viņi sevi ne pārvērtē, ne novērtē par zemu.” Tāpēc labākā narcisma terapija ir realitātes apziņa. Nākošais atslēgas vārds ir “kalpošana”, kas sabiedrībā arvien vairāk kļūst pielīdzināts “absurdam”. Tā ir attīstība, par ko R. Bonelli ir žēl, “jo patiesībā laimīga dzīve vienmēr pastāv tieši kalpošanā.” Literārs pretstats jebkuram narcismam, pēc Bonelli teiktā, ir vieta Marka evaņģēlijā, kurā teikts: “Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. (Mk 9, 34)” Evaņģēlijā šeit aprakstīts, ka “cilvēks nevar kļūt laimīgs, kamēr viņš riņķo ap sevi pašu, bet gan tikai tad, kad viņš iziet no sevis, lai pildītu kalpošanas uzdevumu.” Tas ir cilvēkiem atbilstoši, un to sludina arī Evaņģēlijs. Lai atbrīvotos no narcisma, pēc psihiatra teiktā, nepieciešama liela pašizziņas un mīlestības deva, kā arī atvērtība paraudzīties pāri sev. Mīlestība ir sevis dāvāšana un sevis paša aizliegšana. Arī kaut kā augstāka atzīšana var izvest no narcistiskas stājas. Kurš kaut cik līdzinās Kristum, tas bieži piedzīvos pretestību un noraidījumu. “Pārciest šādu pļauku sejā Narcisiem ir ļoti svētīgi.” Kath.net
Tulk.: D.B. | 
