Priestera komentārs Gavēņa laika I svētdienai (18.02.2018) “Kaut jūs šodien dzirdētu Viņa balsi: “Nenocietiniet savu sirdi kā Meribā, kā Masas dienā tuksnesī, kur mani kārdināja jūsu tēvi, – viņi pārbaudīja mani, lai gan bija redzējuši manus darbus.”” (Ps 95(94), 8-9) Tuksnesis, kur mēs kārdinām Dievu. It kā Dievu varētu kārdināt tā, kā kārdina cilvēku. |
Varbūt kaitina? Apbēdina? Sāpina? Izaicina? Apvaino? Nicina? Dievs, kurš mājo neaizsniedzamos augstumos, visvarenais, visgudrais, visuzinošais, – vai mūsu grēki var Viņu ietekmēt? Kas gan var aizkustināt bezgalīgo Majestāti? Tomēr – uzlūkojot Dieva Dēlu, mēs pārliecināmies par to, cik Viņš ir emocionāls. Jaunās Derības lappusēs Jēzus gan raud par Jeruzalemi, gan dusmojas templī, gan iežēlojas par ļaudīm, noskumst un no prieka gavilē. Viss jūtu spektrs atspoguļojas Viņā. Nekas cilvēcīgs Viņam nav svešs. Tādēļ Viņš pieņem cilvēcību, lai būtu viens no mums, lai piedzīvotu un pieredzētu, kā tas ir – būt cilvēkam. Darīt smagu darbu. Satikties ar citiem. Paciest un panest viņus, priecāties ar viņiem kopā. Dieva Dēls grib būt mums līdzīgs visā, izņemot grēku. Viņš nonāk līdz pat galējai robežai – pieņem kārdinājumu, kas dievišķībai netuvojas. Grēku plūdu nebūs, grēks vairs nevaldīs. Bet, lai piedzīvotu robežsituāciju, jāapmainās lomām, jāiet turpat, uz tuksnesi un jākļūst ļaunā gara kārdinātam.
Mēs piedzīvojam kārdinājumus. Lūk, arī Jēzus piedzīvo un iziet tiem cauri. Viņš nepakļaujas. Mēs nezinām, cik stipri bijuši Viņa kārdinājumi. Bet Viņš ir tuksnesī un tiek kārdināts, lai šajā matemātiskajā vienādojumā neitralizētu pirmos kārdinājumus, kurus izraisījām mēs paši – sev un Dievam. Un viens no tiem saņem to pašu virzienu kā Meribā: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mt 4, 7) Šeit Jēzus atsaucas uz Vecās Derības vārdiem: “Nepārbaudiet Kungu, savu Dievu, kā jūs Viņu pārbaudījāt vietā, kas saukta Masa.” (At 6, 16) Konteksts, kādā to dzirdam, liek mums paraudzīties smalkajā, precīzajā argumentu ķēdē, kas neļauj mētāties vārdiem un slēdzieniem.
Pārsteidzoša ir Jēzus optimistiskā un nenogurdināmā stāja pārbaudījumos. Dažkārt saka – “pedagoga stāja”, tāda attieksme pret cilvēku, kas arvien atgādina cerību: tev izdosies, tu to vari, tu to paveiksi! Uzmundrinoša attieksme, kas lūkojas nākotnē – tur būs pārvarēti šie šķēršļi un sāksies jauna dzīve. Jānis Greste tādu skolotāju iezīmē savā darbā “Raibs kā dzeņa vēders”.
Pavisam nesen pāvests Francisks no jauna pievērsa uzmanību neprecīzajam Tēvreizes teikuma tulkojumam: “ .. un neieved mūs kārdināšanā.” Tiešām, ne jau Dievs mūs kārdina, ne jau Viņš mūs iegrūž kārdināšanā un pakļauj tai. Tomēr Viņš varētu arī nepieļaut mūsu kārdināšanu. Ja nebūtu pārbaudījumu, vai mēs novērtētu mieru? Ja nebūtu grūtību, vai mēs novērtētu veiksmi un uzvaru?
Pārdroši būtu teikt, ka garīgā cīņa ir sports, viens no cīņas sporta veidiem. Un tomēr, tuksneša tēvi, kuri varbūt labāk par mums spēj sajust tuksnesi, māca mums taktiku un stratēģiju grūtajos brīžos. Evagrijs no Pontas pat iesaka cīņā ar acēdiju sevi iedomāties skatām no malas. Tu sevi redzi – kā velns tevi mētā, it kā tu būtu kāda bumbiņa. Distancējies. Nepakļaujies. Ja vajag, bēdz no kārdinājuma. Tu būsi uzvarētājs, un tu būsi laimīgs. Tu no tuksneša iznāksi apskaidrots, lai svinētu mūžīgo Pashu. Mieramtuvu.lv
Foto: wikimedia commons |
