Pirmoreiz 57 gadus vecais Petersons lūdzās uz ceļiem pie svētās kapa, būdams svētceļnieks Pasaules Jauniešu dienās 2008. gadā, un veltīja lūgšanu, ko viņš nekad neaizmirsīs: lai ar Austrālijas pirmās svētās aizbildniecību Dievs dziedinātu viņu no Pārkinsona slimības, kas viņu bija nomocījusi deviņus garus gadus. “Es sacīju: “Marija, es lūdzu tev lūgties kopā ar mani šovakar. Kungs, es neko vairāk nevēlētos, kā vien atstāt šo Pārkinsona slimību un trīci, apglabātu blakus Marijai, ja vien tā ir Tava griba. Es iešu un slavēšu Tavu Vārdu!”” atcerējās Petersons. Tikai 10 minūtes vēlāk, kad piecu bērnu tēvs kopā ar jaunāko meitu jau brauca vilcienā atpakaļ pie viesģimenes, viņš pirmo reizi pamanīja, ka trīce viņa labajā rokā ir pazudusi. “Es pārbaudīju ik pēc 30 sekundēm, bet secināju, ka tās joprojām nav, tās aizvien nav,” viņš sacīja. Neskatoties uz viņa pārsteigumu un pārliecību par dziedināšanu, viņš nevienam par to neteica ne vārda. Noslēguma Svētajā Misē, ko Randviksas hipodromā svinēja pāvests Benedikts XVI, Džesika, sadevusies rokās ar tēvu, pamanīja, ka trīcēšanas vairs nav. “Viņa skatījās uz mani un sacīja: “Tava roka it nemaz vairs netrīc,” bet es sacīju: “Jā, tā tas ir kopš piektdienas nakts.” Un mēs abi sākām raudāt.” Petersona sieva Maura sacīja, ka tad, kad viņš piezvanīja no Austrālijas, lai pastāstītu jaunumus, viņa bija pilna pateicības un īsta prieka. Šogad jūlijā abi runāja ar Sidnejas arhidiecēzes laikrakstu The Catholic Weekly Marijas Makkilopas piemiņas vietā Ziemeļsidnejā, kad tur bija ieradušies pateicības vizītē. Maurai šis bija pirmais ceļojums uz Austrāliju. “Šī bija pateicība par jauno sākumu, kas mums tika dots,” viņa sacīja. “Vēl pirms mēneša mēs tikām runājuši par to, vai man būtu jāpamet darbs, lai aprūpētu viņu, un vai mēs varētu finansiāli atļauties to darīt. Un nu mums bija nākotne, par kuru tikai sapņojām. Tāpēc bija pateicība un patiess prieks.” Kad Petersons atgriezās ASV, vairāki ārsti viņu izmeklēja, nezinādami neko par to, kas notika Sidnejā, un atzina, ka viņam vairs nav Pārkinsona slimības. Kad Maura jautāja sava vīra neirologam, vai sākotnējā diagnoze pirms deviņiem gadiem ir bijusi pareiza, ārsts parādīja milzīga apjoma failu, kurā dokumentēta slimība un apgalvoja: “Viņam bija Pārkinsona slimība.” Kad Petersons ieradās Sidnejā 2008. gadā, viņš cieta no vairākkārtējām labās rokas trīcēm visas diennakts laikā, un viņam bija pastiprinājies nogurums un stress. Tagad viņš tic, ka izdziedināšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš lūdzās pie sv. Marijas Makkilopas kapa. “Mana roka drebēja un raustījās, kad es nometos ceļos pie kapa... kapelā tai brīdī bija 50 vai 60 cilvēku, bet, kad es uzsāku to lūgšanu, es nedzirdēju nevienu,” atcerējās Petersons. Sv. Jāzepa māsu kongregācija bija uzaicinājusi Petersonu ģimeni piedalīties svētās Marijas Makkilopas kanonizācijā Vatikānā 2010. gadā, un viņi sēdēja kopā ar klostermāsām netālu no priekšējām rindām. Pēdējo 10 gadu laikā Petersonam nav bijušas ne mazākās zīmes no Pārkinsona slimības. Viņš tagad stāsta savu stāstu visiem, kas vien vēlas klausīties – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Viņš nēsā līdzi kaudzīti ar svētās Marijas Makkilopas piemiņas kartītēm ar labi zināmo svētās teicienu: “Nekad neuzlūkojiet kādu vajadzību, neizdarot kaut ko tās labā.” Viņš tās dod ikvienam, kas vien vēlas ņemt. Petersons sacīja, ka ir piepildījies viņa sapnis - vēlreiz atgriezties Sidnejā kopā ar Mauru viņa izdziedināšanas 10 gadu jubilejā; viņš ir uzturējis ciešas attiecības ar Austrālijas svēto, kura mainīja viņa dzīvi: “Viņai nākas mani uzklausīt katru dienu. Saku: “Marij, te nu es atkal esmu, un mums atkal ir pulciņš cilvēku, par kuriem lūgties.” Process Marijas Makkilopas atzīšanai par svēto tika aizsākts 1920. gadā. 1995. gada janvārī pāvests Jānis Pāvils II beatificēja viņu, bet 2010. gada februārī pēc rūpīgās izvērtēšanas, kuras ietvaros tika pārbaudīta kādas Austrālijas sievietes liecība, ka viņa tikusi pilnībā izdziedināta no vēža pēc tam, kad bija vērsusies lūgšanā pie Marijas Makkilopas, pāvests Benedikts XVI atzina viņu par svēto. Viņa tika kanonizēta tā paša gada 17. oktobrī svinīgā ceremonijā Sv. Pētera laukumā Vatikānā. Pāvests Benedikts XVI lūdzās pie viņas kapa savas vizītes laikā Sidnejā, kas notika 2008. gada Pasaules Jauniešu dienu ietvaros, bet 2009. gada decembrī viņš apstiprināja Katoļu baznīcas atzīto otro brīnumu, kas noticis ar viņas aizbildniecību. Catholicherald.co.uk | 
