Acīmredzot tādēļ, ka šiem cilvēkiem trūkst paša galvenā – atvērtības uz Svēto Garu. Šāda veida nedzirdēšana nav saistīta ar fizisko dzirdi, bet gan tā ir sirds, jeb, kā teikts Bībelē, augsnes problēma. Kungs Jēzus līdzībā par sējēju skaidro, ka sēkla ir Dieva vārds, sējējs – Kristus, bet mēs esam augsne (sal. Mt 13,1-23). Šajā kontekstā tiek runāts par četru veidu augsni. Pirmā augsne – ceļmala. Jēzus dzīves laikā Palestīnā ceļš bija izmīdīta zeme, taka cauri laukam. Runādams par ceļmalā krītošu sēklu, Kristus min tos, kuri klausās Dieva vārdu, bet to nesaprot vai arī negrib saprast, jo ir sacēlušies pret Dievu, pret tuvākajiem un paši pret sevi, nespēdami pieņemt savu dzīvi. Viņi negrib klausīties un negrib saprast, jo sirds ir kurnēšanas un pretenziju pilna. Tas, kurš visu laiku kurn un tiesā citus, būtībā nevar pieņemt pats sevi un savus dzīves notikumus, savu ģimeni, sievu, vīru, bērnus, darbu. Tādēļ jau tuksneša tēvi mācīja, ka ir trīs lietas, kas neļauj Dievam darboties mūsos – kurnēšana, citu tiesāšana un ieļaunošanās no saviem vai citu grēkiem. Tas ved uz noslēgšanos sevī un ļauj bailēm un egoismam cilvēku paralizēt. Ja mēs kurnam un negribam pildīt Kunga gribu, tas nozīmē, ka uzskatām sevi gudrākus esam par Dievu. Tā ir īsta augstprātība, tāpēc arī nāk sātans un nozog Dieva vārdu no šo cilvēku sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti. Taču, ja šo taku vai izmīdīto zemi uzartu, tā varētu kļūt par labu augsni, kas augļus nestu pacietībā. Tā ir noticis ar Mariju Magdalēnu, Zaheju, muitnieku Mateju, ļaundari uz krusta un daudziem citiem. Viņi ir tie, kurus samīdīja dzīve, citu vienaldzība, sabiedriskās struktūras, sarežģīti apstākļi. Taču sastapšanās ar dzīvo Jēzu viņos kļuva par īstu revolūciju, kas izmainīja viņu dzīvi. Šie cilvēki, kuri agrāk bija ļaunuma un grēka varā, šīs satikšanās rezultātā kļuva par jaunas cerības apustuļiem. Patiesībā lieliem grēciniekiem ir vieglāk atgriezties un ieticēt salīdzinājumā ar dievbijīgajiem farizejiem, kuri uzskata, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Farizejus interesē tikai ārišķība, viņi spodrina biķera ārpusi, bet sirds (biķera iekšiene) tiem nav svarīga. Otrā augsne – klinšaina vieta. Tā simbolizē tos, kuri ar prieku uzņem Dieva vārdu, bet, kad nāk spaidi, vajāšanas, pārbaudījumi ticības dēļ, viņi tūlīt krīt apgrēcībā. Viņi dievnamā saka: „Slava Dievam!”, „Tas viss ir labi un pareizi!”, bet, kad atgriežas mājās, savā ikdienā, tad neko nedara Evaņģēlija dēļ, jo visa viņu dzīve ir koncentrēta uz labsajūtu un svētu mieru. Dieva vārds tiek izniekots, jo viņu sirds ir nocietināta un ir kļuvusi līdzīga klintij vai akmenim. Šajā sakarā zīmīgi ir Ķempenes Toma vārdi, kurš, domādams par Kristus krusta mīlestību, rakstīja: „Daudz ir to, kas vēlas dalīties Jēzus priekā, bet maz ir to, kuri grib Viņa dēļ ciest. Daudzi Jēzu mīl tik ilgi, kamēr viņiem nav jācieš; slavē un teic Viņu tik ilgi, kamēr saņem iepriecinājumu, bet, tiklīdz Viņš apslēpj sevi kaut uz īsu brīdi, tie tūlīt sāk vaimanāt un bieži vien pilnīgi zaudē drosmi. Tie, kas mīl Jēzu vairāk Viņa paša nevis saņemto dāvanu dēļ, slavē Kungu no visas sirds gan sāpēs un bailēs, gan līksmības brīžos” (Sekošana Kristum, XI, 1-2). Lai sasniegtu šādu garīgu stāvokli, tas prasa mūsu atgriešanos no dienas dienā – pastāvīgu pāreju no pasaulīgā domāšanas veida, ko raksturo mierīga, viduvēja, mietpilsoniska dzīve bez riska un grūtībām, no viltus dievbijības, kas visā meklē savu labumu, uz Kristus domāšanas veidu, kam raksturīga atvērtība, pazemība, līdzdarbība, ticības prieks un vēlēšanās sludināt par Jēzu kā vienīgo Kungu un Pestītāju. Trešā augsne – starp ērkšķiem. Sēkla, kas nokrīt starp ērkšķiem, ir tie, kuri ar prieku klausās Dieva vārdu, bet pēc tam dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē. Tā ir sirds, kurā ir daudz ērkšķu – laicīgās rūpes un bagātības viltus un visas citas kārības uzmācas un noslāpē Vārdu. Evaņģēlijā tiek stāstīts par divām māsām Martu un Mariju, kuru mājā apstājas Jēzus. Marta tik ļoti ir norūpējusies par Jēzus uzņemšanu, ka viņai nav laika Viņā klausīties. Marta aizmirst to, kas ir pats svarīgākais, proti, aizmirst par pašu ciemiņu. Nepietiek tikai apkalpot viņu un pabarot, bet svarīgi ir arī uzklausīt. Mēs visi vēlamies kalpot Kristum un Baznīcai, bet bieži neklausāmies tajā, ko Viņš no mums sagaida: it kā nemitīgi darbojamies Baznīcas labā, bet nejautājam, kāda ir Dieva griba. Svarīgi ir apstāties pie Kunga kājām un klausīties Viņā, jo šis Vārds skaidro mums mūsu dzīvi, aicinājumu, sūtību. Ja mēs lūgšanā vai adorācijas laikā nostājamies Kunga priekšā un visu laiku nemitīgi runājam un runājam, tad nespējam ieklausīties Jēzū un neļaujam Viņam mūs uzrunāt. Lai mēs uzņemtu Jēzu, galvenais ir prast Viņā klausīties. Arī bagātība un baudas meklēšana spēj noslāpēt Dieva vārdu. Šajā sakarā pāvests Francisks ir sacījis: „Sātans ienāk mūsu dzīvē arī caur kabatu, jeb naudu” (Homīlija, sv. Martas mājā, 23.05.2017). Svētajos Rakstos ir sacīts, ka „visu ļaunumu sakne ir mantkārība” (1 Tim 6,10). Nauda var sākt valdīt pār mums un kļūt par despotisku elku mūsu dzīvē. Kādā līdzībā tiek stāstīts par jaunekli, kurš reiz atnāca pie mūka un sacīja: „Garīgtēv, man ir problēma. Kad es aizeju ciemos pie nabadzīgiem cilvēkiem, viņi vienmēr ir gatavi man palīdzēt un dalīties ar to, kas viņiem ir. Bet, kad es eju pie turīgiem cilvēkiem ar lūgumu palīdzēt, tad tie mani vispār nepamana. Saki man, kāpēc tā notiek? Vai naudai ir kāda dīvaina iedarbība?” Kādu brīdi mūks domāja un tad aicināja: „Pieej pie loga un pasaki, ko tu tur redzi!” Jauneklis atbildēja: „Es redzu skaistu dārzu, kokus, strūklaku un mūkus, kuri pastaigājas klostera dārzā.” „Labi” – atteica mūks. „Bet tagad aizej pie spoguļa un pasaki, ko tu tur redzi”. „Es redzu sevi” – nedaudz pārsteigts atbildēja puisis. „Redzi, logs un spogulis ir izgatavoti no stikla. Tomēr pietiek nedaudz sudraba no stikla vienas puses un mēs redzam tikai sevi.” Tātad, piesaistīšanās naudai padara mūs aklus, mēs vairs neredzam tos, kuri ir mums apkārt, bet redzam vienīgi sevi. Savukārt patiesa bagātība ir cilvēka iekšējā harmonija, kas izpaužas attiecībās ar sevi, līdzcilvēkiem un Dievu. Laimīgu dara dvēseles miers, nevis naudas daudzums. Būt bagātam nenozīmē, ka tev ir daudz naudas, tas nozīmē būt brīvam un dalīties tajā, kas tev ir. Ceturtā augsne – labā zeme. No seniem laikiem kristiešiem ir pazīstams Kristus sējēja tēls, kurš mākslā tiek attēlots ar arklu. Ikviens zemnieks zina, kāda ir laba zeme. Tajā iesētā sēkla nes augļus. Tā ir apstrādāta augsne. Arkls sauso un blīvo zemi irdina un tad, pateicoties lietum, sēkla zemē nomirst un nes augļus. Mēs esam šī zeme, bet Kristus ir sējējs un arī Tas, kurš šo zemi uzar un apstrādā. Bet kā Viņš to dara? Ar arklu, tas nozīmē – ar dzīves krustu, ciešanām, problēmām, neveiksmēm, kārdinājumiem, kas liek mums vairāk lūgties, saukt uz Dievu. Mūsu ticība taču tiek šķīstīta un attīrīta kā zelts kausējamā krāsnī. Šajā procesā ir svarīgas trīs lietas – pacietība, atvērtība un pazemība. Bet kā mēs varam būt pazemīgi, ja mēs nelūdzamies? Un kā varam būt kristieši, ja neesam pazemīgi? Pazemīgs cilvēks pieņem patiesību par sevi un nekad neuzskata sevi par visuma centru, šo vietu ierādīdams Dievam un priecādamies par to, ka ir Dieva mīļotais bērns. Viņš ir atvērts un gatavs līdzdarboties Dievam. Kristus saka, ka laimīgi ir tie, kuri „Dieva vārdu dzird un pilda” (Lk 8,21). Jaunava Marija mums ir piemērs, kā būt par Dieva bērnu, Kristus mācekli un kā būt atvērtam uz Svēto Garu. Ikviens no mums var būt laimīgs tāpat kā Marija, ja viņš ikdienā klausās Dieva vārdu un to pilda. Jaunava Marija klausījās Dieva vārdu un ticēja tam, ka Dievam viss ir iespējams. Ja mēs klausīsimies Dieva vārdu un īstenosim to dzīvē, tad būsim tikpat tuvu Jēzum kā Viņa Māte. Ieklausīsimies savā sirdsapziņā, uzdodot sev dažus jautājumus: „Pie kuras Dieva vārda klausītāju grupas, jeb augsnes es varētu pieskaitīt sevi? Vai, klausoties Dieva vārdu mana dzīve kļūst vērtīgāka un auglīgāka? Vai es lūdzu no Dieva atvērtas un pazemīgas sirds žēlastību? Vai es paklausu Svētā Gara iedvesmām un īstenoju tās dzīvē? Vai es pieņemu Dieva žēlastību un sadarbojos ar to vai arī to izniekoju?” Katedrāle.lv
Foto: Pixabay.com/Bianca Mentil |
