Piedzīvojam svētdienu, kas ievada visu Lielo nedēļu, kuras noslēgumā pieminēsim svarīgāko notikumu pestīšanas vēsturē. Šīsdienas evaņģēlijs ļauj mums iejusties Palmu svētdienas svinīgajā notikumā, kas risinājās Jeruzalemē. Tomēr tūlīt pat Ciešanu apraksts mūs piezemē un parāda visu dzīves un cilvēku brutalitāti, pat nežēlību. Šajā gadā, mūsu konkrētajā situācijā, mēs esam aicināti palūkoties uz šiem notikumiem no mūsu pašu piedzīvotā, no šīs ārkārtējās situācijas pieredzes. Svinīgā iejāšana, pūļa gaviļu saucieni – tā izskatījās mūsu ikdienas dzīve līdz 12. martam. Mēs dzīvojām savu vairāk vai mazāk komfortablo dzīvi, steidzāmies darīt svarīgus vai mazāk svarīgus darbus. Daudzi no mums runāja par vērtībām, par vispārcilvēciskām vērtībām, bet patiesībā daudzviet sabiedrībā tika darīts viss, lai šīs vērtības grautu, un bija pat centieni panākt, un dažās jomās arī tika panākts, ka ar likuma spēku var to darīt pilnīgi legāli. Pirms gandrīz sešdesmit gadiem uz Vatikāna II koncilu sapulcinātie bīskapi vienā no dokumentiem rakstīja: “Svētie Raksti māca, ka progress, sniedzot cilvēkam lielu labumu, vienlaikus ir saistīts ar lielu kārdinājumu – to apliecina gadsimtu gaitā gūtā pieredze. Ja tiek sagrozīta vērtību hierarhija un ļaunais sajaukts ar labo, tad gan atsevišķi cilvēki, gan cilvēku grupas rūpējas tikai par savām vajadzībām, neņemot vērā citus. Šī iemesla dēļ pasaulē vairs nevalda patiesa brālība un cilvēces pieaugošais potenciāls jau draud iznīcināt pašu cilvēci.” (Gaudium et spes, 37) Te mēs tagad esam – pēc 12. marta esam pie ierobežojumiem, esam pie tā, ka Covid-19 zemestrīce ir satricinājusi mūsu dzīves pamatus, ir saplaisājušas tās klintis, uz kurām, kā mums šķita, mēs esam droši uzcēluši savu dzīvi – ne tikai materiālo, bet arī garīgo dzīvi. (Mt 27,51) Dievs ik dienas mūs ir nostādījis, līdzīgi kā izredzēto tautu, izvēles priekšā, uz kura kalna mēs vēlamies dzīvot – uz Garizima kalna, kas ir svētību kalns, vai Ebola kalna, kas ir lāstu kalns. (5 Moz 27. un 28. nod.) Lielajā Piektdienā izvēlētā tauta izdarīja savu izvēli. Barabu, slepkavu, nosauca par labo, bet Kristu, kurš dziedināja, augšāmcēla mirušos un mācīja piedot, nosauca par ļauno un nolēma krusta nāvei. Klusā nedēļa un ārkārtas situācija ir laiks, kad pārvērtēt mūsu ikdienas izvēles – kādas tās ir bijušas. Cik lielā mērā esam vadījušies pēc Dieva Likuma un Viņa Vārda? Šis laiks var kļūt mums par svētības laiku. Laiku, kad no jauna mācāmies novērtēt un pateikties Dievam par svarīgām dāvanām, kuras tika nicinātas un nenovērtētas. - Par dzīvības dāvanu – mācāmies novērtēt ikvienu dzīvību, ko Dievs dod mātes miesās, tāpat arī to dzīvību, kas jau lēnām dziest.
- Par mūsu cilvēcisko identitāti, kā vīrieši un sievietes, kādus Dievs mūs ir radījis.
- Par ģimeni, par laulību kā vīrieša un sievietes savienību, kurā varam augt un veidoties kā Dieva bērni un labi sabiedrības locekļi.
- Par Baznīcu un sakramentiem, pie kuriem bijām tik ļoti pieraduši. Daudzkārt ātri pēdējā brīdī ieskrējām Sv. Misē – nesagatavoti, paķērām Svēto Komūniju un skrējām tālāk. Citus sakramentus uztvērām kā maģiskus rituālus.
- Par pasauli ar visām tās bagātībām, kuras uzskatījām par bezatbildīgi patērējamām. Ko mēs varētu šodien paņemt līdzi savai ikdienai? Piedāvāju trīs lietas – vispirms pārplēsīsim mūsu iekšējās svētnīcas priekškaru (Mt 27,51), aiz kura daudzi ir paslēpuši savu ticību. Ļausim, lai mūsu ticība iznāk ārā, lai tā parādās darbos, kā mūs pamudina apustulis Jēkabs (Jēk 2,17). Ticība bez darbiem ir mirusi. Daudzkārt ir nācies dzirdēt cilvēkus sakām: “Man ticība ir sirdī, un ar to pietiek.” Ticība nav savtīga, nav egoistiska. Lai ticība augtu un nobriestu, tai jāparādās darbos – garīgajos darbos: lūgšanā un gavēnī, sakramentu pieņemšanā un dalībā Sv. Misē, tagad gan attālināti, bet, tiklīdz būs iespējams, tā arī baznīcā. Žēlsirdības darbos, palīdzot tur, kur redzam, ka tas nepieciešams. Te mums katram ir dažādas iespējas. Šeit gribētos pateikties “Emausas līnijai” , kur var piezvanīt, parunāties un palūgties kopā. Otrā lieta attiecas uz tiem, kuri šajā laikā apzināti vai neapzināti sēj šaubas, paniku ar dažādām apokaliptiskām vēstīm, it kā aizstāvot Kristu. Palūkosimies uz Pēteri Ciešanu aprakstā. Viņš ķērās pie zobena, lai pasargātu Kristu, bet Viņš Pēterim teica: “Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas ķersies pie zobena, no zobena ies bojā.” (Mt 26,52) Zobens, nevietā izmantots, ir šķelšanas ierocis. Šajā brīdī nav vajadzīga šķelšanās, šaubas, panika, bet skaidrs skatiens uz notiekošo un paļāvība kā Kristum, kurš saka: “Vai es nevaru lūgt savu Tēvu un Viņš man neatsūtīs vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” (sal. Mt 26,53) Trešā lieta izriet no otrās. Mums visiem kopīgi un atbildīgi jādarbojas katram savā vietā, lai pārvarētu šo pandēmiju. Daudzi vēl aizvien ar nostalģiju atceras atmodas laikus, “Baltijas ceļu”, kad mūsu tauta sajutās vienota. Tajā laikā tas palīdzēja izcīnīt mūsu valsts neatkarību. Tagad, kopīgi darbojoties, varam uzveikt šo nelaimi. Jādarbojas kopīgi un atbildīgi, lai pēc iespējas ātrāk pienāktu rīts, kad pamostamies priecīgi, ka viss ir pagājis, ka pandēmija ir palikusi pagātnē. Bet visam pamatā liksim lūgšanu, kopīgu lūgšanu gan ar moderno tehnoloģiju palīdzību, gan mūsu ģimeņu lūgšanu, lai Dievs svētī šo laiku, mūsu zemi, visu pasauli. Pārdomām šai dienai aicinu lasīt 5. Mozus grāmatas 27. un 28. nodaļu. Lai šīs nodaļas pamudina mūs uz pārdomām par dzīves izvēlēm! Lūgsimies par visiem slimajiem un ārstiem, kas šajā laikā piedzīvo vislielāko pārbaudījumu, un par visiem mirušajiem, lai Dievs ir žēlīgs viņu dvēselēm. Amen. O.A.M.D.G. Liepājas bīskaps Viktors Stulpins | 
