Šogad aprit 40 gadi kopš klajā nāca Apustuliskais pamudinājums „Familiaris consortio” (22.11.1981), kurā pāvests Jānis Pāvils II atgādināja četras svarīgākās funkcijas, kuras jāveic ikvienam tēvam, lai nodrošinātu labvēlīgus apstākļus ģimenes locekļu vispusīgai attīstībai. Vispirms tēvs ir atbildīgs gan par savas ģimenes – sievas un bērnu – drošību, gan par katra ieņemtā bērna dzīvības saglabāšanu. Otrkārt, vīram kopā ar sievu jāpiedalās bērnu audzināšanā. Trešā vīrieša funkcija ir iztikas pelnīšana, kas kalpo ģimenei, nodrošinot tās stabilitāti. Ceturtā tēva funkcija ir no agras bērnības audzināt bērnus ticībā un rūpēties par ģimenes reliģisko dzīvi. Iepriekš mēs jau runājām par to, ka tēvs ir atbildīgs par savas ģimenes drošību. Tagad pārdomāsim viņa ļoti svarīgo, pat neaizstājamo lomu bērnu audzināšanas procesā. Zēns kļūst par īstu vīrieti, pateicoties attiecībām ar tēvu. Katrs zēns vēlas būt drosmīgs, vīrišķīgs, apķērīgs. Puiši vienmēr cenšas uz citiem atstāt iespaidu, viņi grib tikt novērtēti un uzslavēti. Zēnam ir svarīgi zināt, vai viņš ir stiprs, drošsirdīgs, gudrs, vai ir īsts vīrietis. Tieši no sava tēva ikviens zēns gaida atbildi uz šiem jautājumiem. Savukārt meitene kļūst par sevi cienošu sievieti, ja viņai ir dziļas attiecības ar tēvu. Meitas dzīvē tēvs ir pirmais vīrietis. Kādas izveidosies attiecības ar tēti, tādas nākotnē būs arī attiecības ar citiem vīriešiem. Tēva uzdevums ir palīdzēt meitai atklāt tās sievišķību un skaistumu. Ikviena meitene grib saņemt atbildi uz viņai būtiski svarīgiem jautājumiem: „Vai esmu skaista? Vai esmu mīlestības vērta?” Un, protams, ka viņa gaida, lai uz šiem jautājumiem atbildētu vispirms jau tētis. Šie principi nav attiecināmi tikai uz maziem zēniem un mazām meitenēm. Dēls vai meita neatkarīgi no viņu vecuma vienmēr ilgosies un gaidīs no tēva apliecinājuma vārdus: „Mans dēls, mana meita, es lepojos ar tevi!” Ja bērnam ir bijušas labas attiecības ar tēvu, tad nākotnē viņš jutīsies pasargātāks, viņam būs daudz vieglāk pielāgoties dzīvei gan skolā un augstskolā, gan uzsākot darba dzīvi un komunicējot sabiedrībā. Tieši tēvs ir tas, kurš ieliek stipru mugurkaulu bērna turpmākajai dzīvei, dalīdamies ar savu vīrišķību un drosmi, mācīdams patstāvību, disciplīnu, morāles vērtības, izskaidrodams bērnam dažādus svarīgus jautājumus, kā arī ar personīgo piemēru rādīdams, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Bērna vispusīgai attīstībai ir vajadzīga ne tikai tēva un mātes individuālā mīlestība, bet arī abu vecāku savstarpēja mīlestība. Caur to bērns uzzina, kas ir cilvēciskā mīlestība un kas ir laulāto un ģimenes mīlestība. Caur šo mīlestību viņš saņem atbalstu un drošības sajūtu. Brīnišķīgs vecāku mīlestības piemērs – tas ir pats svarīgākais, ko viņi var dot saviem bērniem. Lai mudinātu vecākus uz savstarpējo mīlestību, es vēlos dalīties ar kādas anketas saturu. Bērniem tika lūgts atbildēt uz jautājumu, ko viņi sagaida no saviem vecākiem. No bērnu atbildēm izriet vesela programma, kas ir viņu vēlmju apkopojums. 1) Nestrīdēties bērnu klātbūtnē. 2) Visus bērnus mīlēt vienādi. 3) Nekad nemelot bērnam. 4) Svarīgi, lai vecāki cienītu un saprastu viens otru. 5) Draudzīgas attiecības starp vecākiem un bērniem. 6) Bērnu draugus pieņemt tā, kā pieņem savus draugus. 7) Nekad nekliegt uz bērnu un nesodīt viņu citu bērnu klātbūtnē. 8) Pievērst uzmanību sava bērna talantiem un pārlieku neuzsvērt viņa trūkumus. 9) Vienmēr atbildēt uz bērna jautājumiem. 10) Vienmēr būt pozitīviem, cieņpilniem un labestīgiem pret bērnu. Tātad no iepriekš teiktā izriet, ka bērniem visvairāk ir vajadzīga vecāku savstarpējā mīlestība, cieņa un vienotība, kas būtībā ir visas ģimenes laimes avots. Bērnam jābūt drošam, ka vecāki būs kopā līdz dzīves beigām. Viņi var strīdēties, viņu starpā var rasties dažādas grūtības vai problēmas, bet, ja vecāki viens otram spēj piedot, tad bērni piedzīvo izlīgšanas prieku un atgūst sirdsmieru. Vecāku šķiršanās bērnam ir lielāka traģēdija, nekā kāda no vecāku aiziešana mūžībā. Pat ja nomirst tētis vai mamma, bērns zina, ka viņi mīlēja viens otru līdz pēdējam elpas vilcienam. Tēvs vai māte, kas jau ir mūžībā, turpina no Debesīm iedvesmot un pozitīvi ietekmēt bērnu, savukārt vecāks, kurš savu laulāto draugu ir nomainījis pret citu partneri, izposta savu un arī citu dzīvi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad biju vēl skolēns, mūsu klasē bija vairāk nekā 30 skolēnu un mums visiem bija abi vecāki, izņemot vienu puisi, kura tētis bija traģiski gājis bojā. Tagad klasēs lielākā daļa bērnu ir no šķirtām ģimenēm. Tēvu un māti nevar aizstāt neviens un nekas, jo nav tādas tēva vai mātes „protēzes”. Tāpēc būt par tēvu – tas ir pats svarīgākais vīrieša uzdevums. Daudzi cilvēki līdzīgi aktieriem meklē galveno dzīves lomu, bet pati svarīgākā vīrieša loma ir būt par labu, mīlošu, atbildīgu vīru un tēvu. Audzināšanā mēdz lietot izteicienu „mīlestības protēzes”, kas nozīmē audzināšanu tikai ar mantiņu vai materiālo lietu starpniecību. Tā vietā, lai kopā ar bērnu pavadītu laiku, pateiktu viņam: „Es tevi mīlu!” un palīdzētu apzināties, ka viņš ir svarīgs un mīlestības vērts, vecāki pērk bērnam mantiņas, dodami visu, tikai ne sevi un savu dārgo laiku, kas taču ir pats būtiskākais! Tādējādi bērniem bieži šķiet, ka viņi ir nemīlēti ģimenē. Kaut arī materiālais nodrošinājums ir svarīgs, ar to vien nepietiek. Bērns jūtas nelaimīgs, ja vecākus neinteresē viņa dzīve un problēmas. Īpaši tas redzams pusaudžu gadījumā, kuriem pietrūcis vecāku atbalsta. Cik bieži izmisušie vecāki par savu bērnu narkomānu, alkoholiķi, zagli vai azartspēļu atkarīgo mēdz izsaukties: „Bet viņam bija viss! Viņam nekā netrūka... Viņam bija savs dzīvoklis, mašīna, nauda.” Jā, viņam bija materiālās lietas, bet tās nevar aizvietot vecākus, jo patiesībā tāda mīlestības „protēze” nemaz neeksistē. Man prātā nāk kāds patiess notikums. Tas notika īsi pirms Ziemassvētkiem. Bērni rakstīja savus lūgumus, saistītus ar dāvanām, kādus vēlējās saņemt no Ziemassvētku vecīša. Lielas firmas direktors ieskrēja savā ofisā un uz sekretāres rakstāmgalda nolika sava dēla vēstuli. Viņš lūdza sekretārei, lai viņa nopirktu visu, ko svētkos vēlējās viņa dēls. „Naudas summai nav nozīmes” – viņš teica sekretārei. Viņa ātri pārlasīja vēstuli un nolika to direktoram uz galda. Šajā vēstulē ar bērna roku bija uzrakstīts: „Mīļais tēti! Svētkos es vēlos, lai tu jaunajā gadā atrastu man vismaz pusstundu dienā. Lai mēs varētu paspēlēties ar tām foršajām spēlītēm, kuras es pastāvīgi saņēmu no tevis. Un es vēlos, lai tu pirms gulētiešanas palasītu man pasaciņu. Es neko vairāk no tevis neprasu. Tavs dēls, Pāvils.” Tas būtu jāsaprot ikvienam vīrietim, ka būt tēvam nozīmē veltīt sevi ģimenei – sievai un bērniem, kalpot viņiem un būt par viņiem atbildīgam. Tikai atbildīgs tēvs var iemācīt atbildību saviem bērniem. Tēva autoritāte nav vienīgi viņa privilēģija, bet gan kalpošana. Vīrietis kļūst par tēvu nevis tādēļ, lai viņam kalpotu, bet gan, lai viņš kalpotu, nesavtīgi sevi dāvājot sievai un bērniem (sal. Mt 20,28). Tētis ar atbildību, uzupurēšanos, rūpēm, mīlestību un kalpošanu veido savu autoritāti. Bērnam ir nepieciešama šī autoritāte. Ja tēvam nav autoritātes bērna acīs, tad viņš nevar sniegt tam ne drošību, ne atbalstu, ne arī mācīt dzīves gudrību. Bērns uzticēsies tēvam, viņa padomiem un pamācībām, ja tētis būs viņam autoritāte. Tēva autoritātes jeb varas mērķis ir radīt apstākļus bērnu un sievas attīstībai. Bērns spontāni uzticas tēvam, kad jūtas viņa mīlēts un atbalstīts. Bērni negaida no saviem tēviem, lai viņi būtu ideāli visās lietās, bet sagaida no viņiem galvenokārt uzticēšanos un atbalstu – ticību viņu iecerēm, spējām un labajiem nodomiem. Tēti, Tu vari neatstāt savam dēlam vai meitai lielu mantojumu, neiedot labu izglītību, bet, ja parādīsi īsta vīrieša stāju, tad būsi devis viņiem to, kas ir pats svarīgākais dzīvē! Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests Foto: natik_1123/Pixabay.com |
