1. Pilnās atlaidas, parasti iemantojamas no 1. līdz 8. novembrim, tiem, kas apmeklē kapsētas lūdzoties par mirušajiem, kaut vai tikai domās, vai 2. novembrī dievbijīgi apmeklējot baznīcu un tur lūdzoties Kunga lūgšanu Tēvs mūsu… un Es ticu…, ir iemantojamas jebkurā novembra mēneša dienā. 2. Vecāka gada gājuma cilvēki, slimojošie un visi tie, kuri svarīgu iemeslu dēļ nevar iziet no mājām arī var iemantot pilnas atlaidas, kuras var upurēt par mirušajiem, ja garīgi vienosies ar citiem ticīgajiem, atteiksies no jebkura grēka un pie pirmās iespējas izpildīs trīs atlaidu iemantošanas noteikumus (sakramentālā grēksūdze; pieņems sv. Komūniju un lūgsies Svētā tēva nodomā), un Jēzus vai Dievmātes svētbildes priekšā dievbijīgi lūgsies par mirušajiem, piemēram, Laudes vai Vesperes no Breviāra ofīcija par mirušajiem, vai rožukroni, vai Dieva žēlsirdības kronīti, vai citas lūgšanas par mirušajiem, vai arī lasīs un pārdomās Evaņģēlija fragmentus, kas paredzēti mirušo pieminēšanas liturģijā, vai veiks žēlsirdības darbu upurējot Dievam savas ciešanas un dzīves grūtības. 3. Apustuliskais Penitenciārijs pamudina priesterus dedzīgi veikt savu kalpojumu Izlīgšanas sakramentā (grēksūdzē) un Sv. Komūnijas aiznešanā slimajiem. Šis augstākais Baznīcas tribunāls garīgajās lietās atgādina, ka, ja runa ir par pilno atlaidu iemantošanas noteikumiem, ir spēkā dokuments “Par Izlīgšanas sakramentu pašreizējā pandēmijas situācijā”, ko šis pats tribunāls izdeva 2020. gada 19. martā. 4. Priesteri tiek pamudināti Visu ticīgo Mirušo piemiņas dienā svinēt trīs Sv. Mises: - Sv. Mise savā nodomā vai par ziedojumu,
- Sv. Mise par visiem ticīgiem mirušiem bez ziedojuma,
- Sv. Mise pāvesta nodomā bez ziedojuma. |
+ Viktors Stulpins
Liepājas bīskaps, Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs
+ Zbigņevs Stankevičs
Rīgas arhibīskaps metropolīts + Jānis Bulis
Rēzeknes-Aglonas bīskaps + Edvards Pavlovskis
Jelgavas bīskaps + Andris Kravalis
Rīgas palīgbīskaps Foto: Pixabay.com/kollinger ______________________ * Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas katehismu, atlaida ir laicīgā soda atlaišana Dieva priekšā par grēkiem, kuru vaina jau ir izdzēsta. Atlaidu doktrīna un prakse Baznīcā ir cieši saistīta ar Gandarīšanas sakramenta iedarbīgumu. Lai izprastu jautājuma būtību, jāņem vērā, ka grēkam ir dubultas sekas. No vienas puses, ja mēs smagi grēkojam, saraujam vienotību ar Dievu un pazaudējam mūžīgo dzīvi. Šī debesu valstības zaudēšana ir „mūžīgais sods” par grēku. No otras puses, ikviens vismazākais grēks rada mūsu sirdī neveselīgu piesaistīšanos radībām. Līdz ar to, nepieciešama šķīstīšanās vai nu šajā pasaulē vai mūžībā (šķīstītavā). Šķīstīšana atbrīvo mūs no „laicīgā soda” par grēku. Un jebkurš ticīgais var iegūt atlaidas sev pašam vai arī piemērot tās mirušajiem (sal. 1471-1472). Katehisms atgādina, ka minētie soda veidi nav atriebība no Dieva puses, bet gan no paša grēka izrietošas sekas. No mūžīgā soda atbrīvojamies saņemot grēku piedošanu Izlīgšanas sakramentā un, tādējādi, atjaunojot, draudzības saikni ar Dievu, bet laicīgais sods paliek spēkā. Ja, piemēram, nodarām tuvākajam kādu materiālo zaudējumu, piedošanu saņemsim, bet zaudējumu pienāksies atlīdzināt. Līdzīgi ir ar laicīgo sodu. No tā varam atbrīvoties, saņemot Baznīcas piešķirtās atlaidas, lūdzoties un veicot gandarīšanas un mīlestības darbus (sal. 1473-1479). Patiesībā, jautājums par atlaidām ir aicinājums nemitīgi šķīstīties, raudzīties uz Dievu kā mīlošu Tēvu un ierādīt Viņam pirmo vietu savā dzīvē. |
