Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Lūk, tagad ir labvēlīgs laiks, lūk, tagad ir pestīšanas diena!
03.03.2022 pl. 21:36
Lielā gavēņa laiks ir garīgas cīņas un gandarīšanas laiks. Dievs mūs šajā laikā aicina cīnīties pret divu veidu ienaidniekiem: pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Iekšējie ienaidnieki ir mūsu kaislības un netikumi, ārējie ienaidnieki ir ļauni gari pasaules izplatījumā.

Šos abus ienaidniekus cilvēks ir iemantojis lepnības dēļ, atsakoties paklausīt Dievam, atsakoties pakļauties Viņa pavēlēm. Un tas vēl nav viss, - nepaklausības dēļ mēs esam pakļauti arī nāvei, kas ir taisnīgs sods par grēku. Kad Dievs izraidīja pirmos cilvēkus no Paradīzes, Viņš sacīja Ādamam: “Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi, līdz tu atgriezīsies zemē, no kuras tu esi ņemts, jo pīslis tu esi, un pīšļos tu atgriezīsies!” (Rad 3, 19) Grēka dēļ cilvēka dzīvi šajā pasaulē apēno nāves spriedums, un Lielā gavēņa sākumā, Pelnu trešdienā, Baznīca mums bez aplinkiem atgādina, ka mūsu tagadējā dzīve ir ceļš pretī kapam. Ja mēs to paturam prātā, tad spējam visas lietas redzēt to patiesajā gaismā, spējam izdarīt pareizus secinājumus un pareizas izvēles.

Turpinājumā nedaudz par Pelnu trešdienas liturģisko norišu vēsturisko izcelsmi. Pirmajos Baznīcas dzīves gadsimtos, kad šīs ceremonijas tika iedibinātas, tās nebija paredzētas visiem ticīgajiem, bet vienīgi tiem, kas bija izdarījuši smagus grēkus, par kuriem Baznīca noteica veikt publisku gandarīšanu. Piemēram, viens no grēkiem, par ko bija nepieciešams publiski gandarīt, bija apostāzes grēks – atsacīšanās no ticības vai ticības noliegšana vajāšanu laikā. Pelnu dienas sākumā, pirms Svētās Mises, gandarītāji sastājās pie baznīcas ieejas, kur bija sapulcējušies arī citi ticīgie. Priesteri uzklausīja pārkāpēju grēksūdzes, ietērpa viņus maisa audumā un uz viņu galvām uzkaisīja pelnus. Pēc šīm darbībām baznīcas gani un ticīgie nometās ceļos un skaļā balsī recitēja septiņus gandarīšanas psalmus. Pēc tam sekoja procesija, kurā publiskie gandarītāji devās ar basām kājām. Procesijai noslēdzoties bīskaps pie viņiem vērsās ar sekojošiem vārdiem: “Raug, jūsu noziegumu un grēku dēļ, mēs jūs izraidām aiz baznīcas durvīm, tā pat kā Ādams, pirmais cilvēks, tika izraidīts no Paradīzes.” Noslēgumā tika nodziedāti atsevišķi panti no Radīšanas grāmatā lasāmā pirmo cilvēku tiesas sprieduma, baznīcas durvis tika aizvērtas, un tie, kam bija noteikts gandarīt, nevarēja pārkāpt tās slieksni līdz pat Lielajai ceturtdienai. Lielajā ceturtdienā pēc vairāku nedēļu gandarīšanas šie ļaudis varēja saņēma grēku piedošanu (absolūciju) un atgriezties ticīgo rindās. Sākot ar 11. gs. publiskās gandarīšanas prakse pakāpeniski izzuda, un rits, kura laikā ticīgajiem uz galvas tika kaisīti pelni, vairs nebija rezervēts atsevišķiem, publiski zināmiem grēciniekiem, bet bija saistošs ikvienam ticīgajam. Lai apliecinātu savu niecību un necienību Dieva priekšā, ticīgie pelnu kaisīšanai tuvojās basām kājām. Zināmu laiku pat pāvesti un kardināli šo gandarīšanas zīmi devās saņemt ar basām kājām.

Baznīca vairs nepieprasa no ticīgajiem ārēji redzamus gandarīšanas aktus, bet joprojām sagaida no viņiem sirds nostāju, kuru veicināja senās gandarīšanas prakses. Par kādu nostāju ir runa? Kad priesteris uz ticīgā galvas kaisa pelnus, šo zīmi vajadzētu uzlūkot kā taisnīgu nāves spriedumu, ko mēs saņemam no paša Dieva par saviem grēkiem: “Atceries cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies.” Pazeminot sevi Dieva un cilvēku priekšā, mums ir jāatsauc atmiņā, kas bija tas, kas mums sagādāja šo nāves spriedumu: cilvēks gribēja būt kā Dievs un izvēlējās sekot savai, nevis Dieva gribai, turklāt, pirmo cilvēku grēkam mums ir jāpievieno arī garš grēku saraksts, kas nāk no mums pašiem. Grēku dēļ mums visiem vienu reizi ir jānomirst, un tas ir taisnīgi, bet mēs zinām, ka tiem, kas seko Kristum, dzīve nebeidzas. Sv. Apustulis Pāvils raksta: “Tie ir patiesi vārdi: ja mēs līdz ar Viņu esam miruši, mēs līdz ar Viņu arī dzīvosim; ja mēs izturam, mēs līdz ar Viņu valdīsim.” Tie, kas saprot, cik ļoti mums ir nepieciešams atraisīties no grēka un pieķeršanās pasaulei, gavēņa laiku gaida ar prieku. Viņi zina, ja viņi būs uzticīgi tam, uz ko Baznīca šajā laikā aicina, tad viņu parādu smagums Dieva priekšā ies mazumā. Neskumsim par to, ka mums ir nepieciešams gavēt; skumsim vienīgi par to, ka esam sāpinājuši Dievu.

Pr. Edija Sileviča sprediķis Pelnu trešdienas dievkalpojumā Liepājas sv. Jāzepa katedrālē (02.03.2022).

Foto: cathopic.com/ranyelpaula