Sv. Toma darbu dziļums un plašums Sv. Akvīnas Toms bieži kļūst par stereotipu upuri: viņš vairs neesot aktuāls, viņa teoloģija esot garlaicīga augsto matēriju vai noslēpumu formulēšana loģiski veidotos teikumos, kas esot saprotama tikai nelielai speciālistu grupai, piemēram, viduslaiku pētniekiem. Protams, viņa daudzsējumu “Teoloģijas summa” nekad nebūs tik populāra kā Paulu Koelju grāmatas. Diemžēl. Īstenībā pietiktu izlasīt dažus sv. Toma “Summas” teikumus, lai saprastu, cik daudz uzmanības tai jāpievērš un kāda disciplīna tai ir nepieciešama. “Alķīmiķi” var izlasīt autobusā, snaužot pie katra otrā teikuma, un nezaudēt pavedienu, bet, lasot Akvīnas Toma tekstu, ir jākoncentrējas un ar to jārēķinās. Tam, kurš nav iedziļinājies sv. Akvīnas Toma darbos, var šķist dīvaini, ka daži viņu sauc par garīgo meistaru. “Teoloģijas summas” autors noteikti ir pazīstams kā izcils intelektuālis, bet ne kā mistiķis. Tas var šķist vēl pārsteidzošāk, bet šī slava ir daļēji maldinoša. Šis cilvēks, kurš reizēm, šķiet, ir pazīstams tikai ar savu filozofiju, ir arī un galvenokārt teologs, Svēto Rakstu komentētājs, uzmanīgs Baznīcas Tēvu pazinējs, nobažījies par savas mācības pastorālo un garīgo piemērotību. Akvīnas Toma teoloģijas kontemplatīvā ievirze Sv. Toma teoloģija ir tikpat dziļi garīga, cik doktrināla. Var pat teikt, ka, jo doktrinālāks ir tās raksturs, jo lielāks ir tās garīgais dziļums. Šīs mācības intelektuālās, filozofiskās un teoloģiskās domas skaidrība, kas atrod tūlītēju rezonansi reliģiskajā attieksmē, atbilst vienīgi mistiķa skaidrībai, kuru dziļi apņem pats Absolūtais. Toms par to liecinās savas dzīves beigās, kad atstās vārdu “salmiņu” galīgās realitātes “sēklai”. Svētā Akvīnas Toma stāstā ir rodams notikums, kas tomēr neļauj viņu ieslēgt nevienā no mūsu Baznīcas stereotipiem. Acīmredzot tas notika 1273. gada 6. decembrī. Neilgi pirms nāves svētajam esot bijusi vīzija, kurā Jēzus viņam sacījis: “Tu esi labi rakstījis par mani, Tom. Ko tu vēlētos no Manis lūgt?” Viņš atbildējis: “Neko, vienīgi Tevi pašu, Kungs.” Mēs nezinām, ko sv. Toms toreiz piedzīvoja vai redzēja, bet pēc tam viņam bija jāsaka: “Viss, ko esmu uzrakstījis, man šķiet salmi vien.” (Lat. val. “Mihi videtur ut palea”) “Palea” latīniski nozīmē ‘salmi, pelavas, atkritumi’. Pēc gadiem dominikānis un sv. Toma sekretārs Reginalds to pastāstīja saviem brāļiem un, pateicoties viņam, šis stāsts tapa zināms. Sv. Toms savu “Summu” nepabeidza, jo pārtrauca to rakstīt. Tomēr uzrakstīja komentāru “Dziesmu dziesmai”, kas diemžēl nav saglabājies līdz mūsu laikiem. Viņa piemērs mums parāda, ka viņa teoloģijai nekas nav jāpievieno, lai tā pievērstu dievbijībai. Pietiek ar konsekventu rīcību, kas sekotu pēc tās iepazīšanas. Svētā meistara teksti, kas nav tik sarežģīti to tehniskajā precizitātē, kā dažreiz tiek uzskatīts, bieži vien aizgrābj un ievada garīguma plašumos. Vārda “garīgums” izpratne un “sacra doctrina” Vārdam “garīgums” ir plašas nozīmes vispārinājums mūsdienu reliģiskajā valodā. Lai gan visi zina šī vārda nozīmi, tomēr ne vienmēr to saprotam vienādi. Sv. Tomam nebija teoloģijas skolotāja titula, bet viņš tika godināts kā Svēto Rakstu meistars. Par savām zināšanām viņš runā kā “sacra doctrina”. Savukārt terminu “teoloģija” viņš lieto diezgan bieži, bet ne tādā nozīmē, kā to darām šodien. Tādēļ nepieciešams šajā vārdā ietvert visu bagātību, ko viņš saskatīja terminā “sacra doctrina”. Lai to izdarītu, pietiek aplūkot Toma darbu un darbību. Papildus lieliskajām zinātniskajām grāmatām, visaptverošiem darbiem, lekcijām par Svētajiem Rakstiem vai komentāriem par Aristoteli jāmin vēl divas konkrētas jomas. No vienas puses, tās ir atbildes uz daudzām teoloģiskām konsultācijām un pasūtītiem darbiem. Piemēram, par aizdevumiem ar procentiem vai sirdsdarbības ātrumu, labākajiem pārvaldes veidiem, astroloģiju, zīlēšanu vai maģiju. Kā redzams, viņa laikabiedri konsultējās ar šo teologu dažādās jomās. No otras puses, ir arī viņa sludinātāja darbs, kas, neliecinot par kancelē runātā vārda meistarību, ļauj skaidrāk redzēt saikni, kas dabiski apvieno dažādas kalpošanas formas Dieva Vārdam. Tomēr vissvarīgākā sv. Tomam bija “sacra doctrina”, kas, viņaprāt, ietver visu minēto, jo viņš noteikti vienlīdz droši jutās gan teologa kancelē, gan profesora krēslā. Viņa izstrādātajā “sacra doctrina” formā var izšķirt trīs galvenās tendences. Pirmkārt, spekulatīvā – ar kuru viņš pamatoti ieguva slavu. Tā ir “intellectus fidei”, kas nozīmē: saprāta centieni, lai saprastu to, ko ticība uztur. Otrā tendence sastāv no vēsturiskiem un kognitīviem darbiem. Šeit vispirms ir runa par Svēto Rakstu komentāriem, kurus Toms rakstīja visu savu dzīvi, un tā bija pirmā viņa mācības forma. Trešo virzienu var saukt par mistisku, bet savā ziņā precizējamu, kas tika iekļauts “praktiskajā” raksturā, ko Toms attiecināja uz teoloģiju. To mūsdienās esam pieraduši saukt par morālteoloģiju. Šos trīs fundamentālos strāvojumus Toms apvienoja “sacra doctrina” nedalāmajā vienībā. Teoloģijas saistība ar ticību Toms savā mācībā uzsver teoloģijas saistību ar ticību. Viņš redz tās izcelsmi un pastāvīgo saskarsmi, bez kuras tā nevarētu pastāvēt. Ticībā tā rod ne vien savu sākumu, bet arī savas esamības pamatojumu. Bez ticības teoloģijai nebūtu ne tikai pamatojuma, bet pat mērķa. Ticība mūsos ir spēju pārpalikums, kas cilvēka prātam ir nepieciešams, lai ieaugtu dievišķajā realitātē. Bez ticības mums būtu tikai tukšas formulas un mūsu skaistākajām konstrukcijām būtu vien tukšas mucas skanējums. Cilvēks, kuram ir ticība, var jau sevi saukt par teologu. Par savu svēto aizbildni Toms runāja pārsteidzošus vārdus: “Tiklīdz apustulis Toms nokrita uz ceļiem pie augšāmceltā Kunga kājām, kurš viņam parādīja savu brūci, šaubīgais Toms uzreiz kļuva par patiesu teologu.” Sv. Toms apgalvo: “Ja mēs varam mīlēt tikai to, ko zinām vismaz kaut kādā mērā, tad mēs patiešām labi zinām tikai to, ko mēs patiešām mīlam. Šī atziņa norāda uz cilvēku attiecībām, un tieši šī iemesla dēļ tā rod savu augstāko pielietojumu ne vien teoloģijā, bet arī ikdienas dzīvē. Ja ticību nevar saprast bez mīlestības, tas ir tāpēc, ka tā nevēršas uz abstraktu patiesību, bet gan uz personu, kurā Labais un Patiesība viens ar otru identificējas.” Patiesība runā par to, kas ir ticības objekts. Ir arī augstākais Labums, kas ir visu vēlmju un visas cilvēka darbības objekts. Zināšanas par Patiesību, ko mēs varam sasniegt, var būt tikai vājas un nepilnīgas, un tomēr tās ir cēlākās zināšanas, ko mēs jebkad varam sasniegt, un tās mums dāvā vislielāko prieku. Sv. Toms māca, ka teoloģija ir dievbijīga zinātne, kas tiek aktivizēta ar ticību un kurai ir nepieciešama dzīva ticība, kas tiek veidota no iekšpuses ar mīlestību. Ja gadās, ka teoloģiju praktizē kāds, kuram ticība ir beigusies vai ir pavisam nepietiekama, tad tā ir nenormāla situācija. Kas ir garīgs cilvēks? Teoloģiskās studijas prasa tādu pašu ticību kā kristīga dzīve vai lūgšana. Kontemplatīvā lūgšana un teoloģiskā spekulācija atšķiras, bet teoloģiskajā struktūrā tām ir viens un tas pats objekts, princips un mērķis. Tāpēc “Komentāra sentencēs” sv. Toms saka, ka tam cilvēkam, kurš praktizē teoloģiju, tā pārveidojas lūgšanā. Viņam nav šaubu, ka lūgšana pieder pie teoloģijas jomas un tiem, kas praktizē teoloģiju, tāpat kā lūgšanu, ir pilnībā jāpievēršas savas izziņas objektam, kas vienlaikus ir kristieša dzīves galīgais mērķis. Ir vismaz viens punkts, kurā vēsture un teoloģija satiekas, – garīga cilvēka definēšanā. Izrādās, ka runa vienmēr ir par “kādu, kurš ļauj sevi vadīt Garam", un arī sv. Toms uzsver šo aspektu: “Garīgs cilvēks ne tikai saņem norādījumus no Svētā Gara par to, kas viņam jādara, bet Svētais Gars pieskaras arī viņa sirdij.” Sv. Toms regulāri pretstata pantu: “Tā tas ir ar visiem, kas ir dzimuši no Gara” (Jņ 3,8) ar: “Kungs ir Gars, un, kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2Kor 3,17). Tātad Svētais Gars ir brīvība, un Viņa pirmā dāvana ticīgam cilvēkam ir brīvība. Cilvēka brīvības izpratne Ir vērts atzīmēt, ka sv. Toms, tāpat kā sv. Pāvils, ir nobažījies par nepareizu cilvēka brīvības mācības izpratni, kas ļautu viegli pāriet no brīvības uz patvaļu un rotaļīgumu. Tas dod ne tikai iespēju brīdināt, bet arī iespēju noskaidrot, kāpēc Svētais Gars ir kristīgās brīvības avots: “Ir jāzina, ka, pamatojoties uz vārdiem "kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība", kā arī uz "bauslība nav domāta taisnīgajiem", daži ir maldīgi mācījuši, ka garīgie cilvēki nav pakļauti Dieva likuma priekšrakstiem. Tas ir aplami, jo Dieva baušļi ir cilvēka brīvības likums. Vārdi “taisnīgais, kam bauslība nav paredzēta” jāskaidro šādi: bauslība netika dota taisnīgo dēļ, kurus iekšējā spēja ir pamudinājusi darīt to, ko Dieva likums pavēl, bet gan netaisno dēļ. Nav tā, it kā taisnīgie nebūtu ar to saistīti. Savukārt vārdi “kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība” jāsaprot: Tas, kurš atbrīvojas no sevis, ir brīvs, bet vergs ir atkarīgs no sava kunga. Tāpēc tas, kurš rīkojas pats no sevis, rīkojas brīvi, bet tas, kurš rīkojas citu dēļ, nerīkojas brīvi. Tāpēc tas, kurš izvairās no ļaunuma nevis tāpēc, ka tas ir ļauns, bet Kunga baušļa dēļ, nav brīvs. Bet tas, kurš izvairās no ļaunuma, jo tas ir ļauns, ir brīvs. Svētais Gars pilnveido cilvēka garu no iekšienes, caur labi veidotu spēju, lai viņš aiz mīlestības sargātos no ļaunuma, kā viņš to būtu darījis, ja Dieva likums būtu tā pavēlējis. Tāpēc arī tiek teikts, ka tas ir brīvs, bet ne tāpēc, ka viņš paklausa Dieva likumam. Pateicoties labi veidotām spējām, cilvēks ir vērsts uz to, ko Dieva likums pavēl." Sv. Akvīnas Toma apgalvojumi, bez šaubām, ir ļoti spēcīgi, un var rasties iespaids, ka tie ir uz provokācijas robežas, pat nesaprotami legālajā mentalitātē, kas ir mūsu mentalitāte jau vairākus gadsimtus, un saskaņā ar to konkrētā darbība tiek vērtēta, pamatojoties uz tās atbilstību likumiem un sociālajām normām. Šķietami ignorējot bauslību, sv. Toms parāda, ka ir prasīgāks, un tādējādi panāk daudz pārliecinātāku atbilstību sv. Pāvilam, kurš saka: “Jo viss, kas tiek darīts pretēji pārliecībai, ir grēks.”(Rom 14,23) Tajā nav vērojama likuma vērtības nicināšana vai samazināšana, bet gan cilvēka diženuma apzināts apliecinājums: “Un tajā ietilpst visaugstākā cilvēka cieņas pakāpe, ka nevis citu ietekmē, bet pats no sevis cilvēks pievēršas labajam.” Sv. Toms mums māca: “Kristus ir visa garīguma avots, tāpēc ka viņš saņēma Svēto Garu bez mēra, bet pēc Viņa – visi tie, kas ir dzimuši no Gara.” (Jņ 3,7) Ir garīgi cilvēki, un viņus var atpazīt pēc uzvedības. Garīgajā cilvēkā ir Svētā Gara īpašības, kuras atpazīstam pēc dažādām norādēm, īpaši pēc cilvēka vārdiem: “Jūs redzēsiet Gara zīmes šāda cilvēka balss skaņās, jo, klausoties viņā, jūs iepazīstat viņa garīgumu. Tā ir arī visa dzīve, kas nodzīvota mīlestībā un tikumībā, kas saņemta no mīlestības Gara: garīgā dzīve izplaukst no mīlestības,” māca sv. Toms. Garīguma dažādās izpratnes Pirmā vārda “garīgums” izpratne ir ļoti tuva tam, ko pazīstam kā Gara žēlastību, kas darbojas cilvēkā, kurš to piedzīvo un to izstaro. Šajā ziņā nav šaubu, ka sv. Tomam bija personisks garīgums, jo viņa personībā var saredzēt dažas tā iezīmes. Otrajā nozīmē šis vārds apzīmē kādu garīgu mācību. Šī mācība, ko māca cilvēks, kurš pats izceļas ar personīgo garīgumu, visbiežāk ir viņa paša pieredzes formulējums, bet dažreiz tas tiek vispārināts. Šeit nāk prātā sv. Terēzes no Avilas vai sv. Jāņa no Krusta raksti, sv. Ignācija praktiskie ieteikumi, bet var domāt arī par svēto dibinātāju regulām, piemēram, sv. Benedikta vai sv. Franciska, kuri māca dzīvotmākslu saskaņā ar Evaņģēliju un dāvā savu benediktīniešu, franciskāņu garīgumu. Šādos gadījumos teorija balstās uz praksi, un šīs mācības plūst ne tik daudz no prāta iegūtām zināšanām, kā no Svētā Gara vadībā iegūtajām. Tā ne vienmēr notiek, tomēr reizēm tas tiek uzspiests: šeit var runāt par garīgumu, kā arī par garīguma zinātni vai pat par garīguma teoloģiju. Tieši šeit ceram atrast sv. Tomu, tomēr pirms tam ir svarīgi noteikt atšķirību diviem iespējamiem garīgās zinātnes līmeņiem. Pirmais ir tas, ko Žaks Maritēns sauc par praktisko zināšanu plakni, kurā ierindojami dažu iepriekš minēto svēto raksti. Sv. Akvīnas Toma “taustāmā” garīgā dzīve Izņemot homīlijas, kas labi atspoguļo kristīgas dzīves ikdienu, sv. Akvīnas Toms neierosināja nekādu praktisku mācību, bet citādi ir spekulatīvi praktisko zināšanu līmenī – filozofijā un morālteoloģijā. Šīs zināšanas ir praktiskas, ņemot vērā to mērķi, proti, vadīt uzvedību. Tās joprojām ir spekulatīvas, jo tiek aplūkoti vispārēji rīcības noteikumi, atstājot citai instancei rūpes par uzvedības virzīšanu konkrētā un atsevišķā gadījumā. Saskaņā ar pieņemto formulu morālā teoloģija ir filozofiska zinātne, kas kļūst praktiska, paplašinot tās darbības jomu. Ja pilnībā pieņemam faktu, ka pastāv pārdomu līmenis, kurā teoloģijai ir jāmeklē un skaidri jāparāda pamatlikumi, kas vada cilvēku un kristiešu rīcību šajā pasaulē un Dieva priekšā, kā to patiesībā dara sv. Toms, tad ātri varam atklāt, ka šīs pārdomas slēpj garīgu mācību. Varam uzdot jautājumu: vai šī mācība tiešām ir atrodama pie sv. Toma? Kāpēc viņš pats to nav atdalījis kā atsevišķu disciplīnu un riskējis ar to, ka tā var palikt nepamanīta? Atbilde ir vienkārša: sv. Toma iedvesmotais garīgums paliek nepamanīts tikai tiem, kas uz to atsaucas tikai reizēm vai pat reti. Cilvēki, kas pārzina sv. Toma domu, ļoti labi zina, kā tas patiesībā ir, pat ja viņi parasti nejūt nepieciešamību to parādīt izteiksmīgākā veidā. Ja pats sv. Toms savu garīgumu nav pierakstījis tā, kā mēs vēlētos, tas ir tāpēc, ka šo lomu var izpildīt “Teoloģijas summa”. Etjēns Anrī Žilsons trāpīgi ir apgalvojis: “”Teoloģijas summā” ar abstraktu un bezpersonisku skaidrību izkristalizējas sv. Akvīnas Toma garīgā dzīve, un tas ir noticis tādā veidā, lai tā mums būtu taustāma.” Šis apgalvojums dažus var pārsteigt, taču tas nerada nekādas šaubas: sv. Toma garīgā mācība ir viņa teoloģijas iekšējā un nepieciešamā dimensija. Šajā ziņā var teikt, ka sv. Toms ir ne tikai domātājs un domāšanas meistars, bet arī dzīves – garīgās dzīves – meistars. Abos gadījumos viņā nav nekā no ideologa, kurš uzspiestu savu sistēmu. Viņš kā īsts Skolotājs māca savam māceklim domāt un dzīvot patstāvīgi. Citiem vārdiem sakot, viņa mācība un viņa dzīve nes daudzas vērtības, kas var kļūt katram cilvēkam un kristietim par lielu iedvesmu rīcībai. To varam saukt par sv. Akvīnas Toma garīgumu. Laikraksts "Nāc", Nr.132,133
Foto: “Sv. Akvīnas Toms diktē” Luiss Rokss (Louis Roux), 1877 |
