Statuss Baznīcā Piederību katoļu Baznīcai nosaka trīskāršās saites – vienas ticības apliecināšana, sakramenti un Baznīcas ganu garīgās autoritātes atzīšana. Parasti šķirtie cilvēki, kas dzīvo nesakramentālās attiecībās, nenoliedz un nesarauj nevienu no šīm saitēm, lai gan viņi sāpīgi pārdzīvo savu situāciju. Kristības sakramentu nevar “izdzēst”. Tāpat kā cilvēks uz visiem laikiem paliek konkrētu vecāku bērns, neskatoties uz dažādām peripetijām, tā arī mūžīgi paliek Dieva bērns. Atteikšanās no tiesībām uz Grēksūdzes un Svētās Komūnijas sakramentiem laulības uzticības pārkāpšanas dēļ ir sava veida cieņas izpausme gan pret pašu laulību, gan Euharistiju. Jā, nespēja pieņemt sakramentus vājina saikni ar Baznīcu, bet tā nerimst. Arī izsalkumam un ilgām pieņemt Kristu sakramentālā formā var būt ar Dievu vienojoša vērtība. Kardināls Jozefs Racingers (Benedikts XVI), vadot rekolekcijas Vatikānā 1983. gadā, sacīja, ka “nespēja pieņemt sakramentālo komūniju var kļūt par līdzekli garīgam progresam, līdzekli iekšējās komūnijas padziļināšanai ar Baznīcu un Kungu, arvien lielākās mīlestības ciešanās, esot šķirtam no Mīļotā.” Kunga ganāmpulks ir daudzveidīgs Apspriežot jautājumu par piederību Baznīcai, mums vajadzētu apsvērt, kādi cilvēki to veido un kas uz to ir aicināti? Jau Vecajā Derībā Dievs sacīja saviem ļaudīm: “Redzi, es pats meklēšu savas avis un rūpēšos par tām. [..] Es tās izglābšu no visām vietām, kur tās ir izklīdinātas tumsā un drūmās dienas [..] Es atradīšu pazudušās, “Es atvedīšu ievainotās, Es stiprināšu slimās, Es pasargāšu taukās un stiprās.” (Ez 34,11–12,16) No minētajiem vārdiem izriet, ka Kunga ganāmpulks ir daudzveidīgs. Blakus “taukajām un stiprajām” aitām ir “klaiņojošas” un “sakropļotas” aitas. Tās visas pieder vienam ganāmpulkam, un Dievs par viņiem visiem rūpējas. Baznīca ir jāsaprot kā to kopiena, kas, piedzīvojot savu vājumu, vienlaikus atklāj Pestītāja klātbūtni, kas pastāvīgi satiekas ar viņiem. Tā ir svēta galvenokārt tāpēc, ka tajā atrodas Dieva klātbūtne un “atgriešanās spēks, kas to iedzīvina”, nevis tās locekļu personīgā svētuma dēļ, lai gan tajā ir daudz tādu. Kā māca Vatikāna II koncils: “Baznīca apskauj grēciniekus savā klēpī, svētī un tajā pašā laikā pastāvīgi šķīstās, nemitīgi uzņemoties gandarījumu un savu atjaunotni.” Neizslēgt, bet pieņemt Katoļu Baznīcas katehismā lasām: “Visiem Baznīcas locekļiem, arī tās ordinētajiem kalpotājiem, jāatzīst sevi par grēciniekiem. Visos locekļos līdzās Evaņģēlija labajai sēklai līdz pat laiku beigām aug arī grēka nezāle. Tādējādi Baznīca sapulcina grēciniekus, kurus apņem Kristus pestīšana, bet kuri vēl joprojām iet svēttapšanas ceļu.” (KBK 827) Tāpēc draudzes kopienai nevajadzētu atraidīt tos, kuri jūtas grēcinieki, gluži pretēji, tai vajadzētu viņus piesaistīt un būt vietai, kur Dievs ļauj sevi atrast un piedzīvot atdzimšanu. Svētceļojuma laikā uz Poliju 2006. gada maijā Benedikts XVI, tiekoties ar garīdzniekiem Varšavas arhikatedrālē, brīdināja no vēlmes identificēties ar bezgrēcīgo. Viņš teica: “Kā Baznīca varēja izslēgt grēcīgos cilvēkus no savas kopienas? Tieši viņu pestīšanas dēļ Kristus iemiesojās, nomira un augšāmcēlās.” Tāpēc mums nevajadzētu izturēties pret Baznīcu kā pret ideālu cilvēku elites klubu, bet gan saskatīt tajā tos, kas pastāvīgi ir ceļā uz pilnīgu atgriešanos, uz pilnīgu svētumu. Ne jau veselajiem vajag ārstu, saka Kristus, bet slimajiem. Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus (Mk 2,17). Izrunājot šādus vārdus un pieņemot viesmīlību starp vispārēji nicinātiem cilvēkiem, Kristus izpelnījās vārdu “muitnieku un grēcinieku draugs” (sal. Mt 11,19). No evaņģēlija zinām, ka šī Jēzus attieksme izraisīja skaistas atgriešanās (sal. Lk 7,36 – 50; 19,1 – 10).
Fakts ir tāds, ka daudzi šķirtie cilvēki piedzīvo reliģisku atmodu tikai savās otrajās attiecībās. Tas bieži notiek, apzinoties, kas ir pazaudēts un kas kādreiz bija pieejams. Gadu gaitā šie cilvēki reliģiskās vērtības sāk uztvert no cita skatpunkta.
Novecojot cilvēki uz dzīvi raugās kā uz vienotu veselumu, un jautājumi par dzīves mērķi un jēgu izvirzās biežāk. Vai Baznīca var noraidīt cilvēkus, kuri vēlas tajā meklēt Dievu? Atbilde ir atrodama šeit citētajā pāvesta pamudinājumā, kurā sv. Jānis Pāvils II raksta: “Baznīca [..], kas izveidota, lai visus cilvēkus, īpaši kristītos, vadītu uz pestīšanu, nevar atstāt likteņa varā tos, kas, jau reiz vienoti ar laulības sakramentālo saiti, mēģinājuši noslēgt jaunu laulību. Tādēļ tā nemitīgi centīsies tiem piedāvāt savus pestīšanas līdzekļus.” (FC 84) Tāpēc pāvests ir izteicis skaidru un revolucionāru aicinājumu: “Es no sirds aicinu ganus un visu ticīgo saimi palīdzēt atkārtoti precētiem šķirteņiem gādīgā mīlestībā rūpēties, lai tie neuzskatītu sevi par šķirtiem no Baznīcas, jo tiem ir iespējams un pat nepieciešams kā kristītiem piedalīties tās dzīvē.” (FC 84) Tāpēc Baznīcai, vēloties atdarināt sava Mācītāja, Labā Gana, attieksmi, jārada apstākļi, lai katrs cilvēks sastaptos ar žēlsirdīgo Dievu, kam jānotiek mīlestības gaisotnē, taču nekad bez patiesības. “Lai Baznīca lūdz par viņiem – turpina pāvests – iedrošina viņus, parāda sevi kā žēlsirdīgu māti un šādi stiprina viņus ticībā un cerībā.” (FC 84)
Baznīca pārliecinoši tic – savu aicinājumu noslēdz Jānis Pāvils II –, ka pat tie, kas ir novirzījušies no Kunga baušļa un joprojām dzīvo šādā stāvoklī, var saņemt no Dieva atgriešanās un pestīšanas žēlastību, ja būs neatlaidīgi lūgšanā, grēku nožēlošanā un mīlestībā. (FC 84) Tāpēc, pāvests uzsver, šie cilvēki nav pazuduši Dieva priekšā. Kristus vārdi: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam,” (Mk 1,15) ir adresēti ikvienam. "Nāc", Nr.136
Foto: Unsplash.com/Ben White |
